9. oktobris

Uhhh, šodien lielākā daļa laika pagāja virtuvē. Uztapināju: 1) kartupeļu biezputru ar sīpoliem (vairs no tiem neizvairos, jo sīpoli šeit lielos daudzumos tiek likti klāt praktiski visur), pētersīļiem un maizes grauzdiņiem (ar atmiņām par Norvēģiju... nu labi, man rupjmaize šeit nav pieejama, bet grauzdiņi paliek grauzdiņi); 2) kaut ko līdzīgu sklandraušiem (rudzu milti šeit nav atrodami, bet tos tīri labi aizstāja griķu milti); 3) protams, protams, ka salātus, kā nu ēdienreize bez salātiem, bet nu apnikušos lapu salātus aizstāju ar puķukāpostiem (vāciete brīnījās – vai tad tos var ēst arī svaigā veidā?), papriku, sieru un citām labām lietām; 4) gandrīz bumbieru debesmannā (kāpēc gandrīz – mannā putraimi šeit arī nav pieejami, man centās ieskaidrot, ka mannā vietā gluži labi var lietot kuskusu. Njā, ja vēlas putru, tad var lietot, bet uzputoties kuskuss negrib. Secinājums – ar kuskusu nekāds debesmannā nesanāk. Neba velti to sauc par debesMANNĀ nevis debesKUSKUSU... Tā jau garšoja labi, bet zinot, kādam būtu jābūt debesmannā, šitas rezultāts man nebija pa prātam); 5) bumbieru-banānu-šokolādes-siera keksu, kam lielākā daļa cilvēku apēda katrs pa 3 gabaliem un bija stāvā sajūsmā, he, he, he. Tik smalks izklāsts kā liels HA HĀĀ visiem tiem, kas pīkstējuši „vai dieniņ, vai dieniņ, kā tu dzīvosi, ja virtuvē nemaz nerādies...”. Vienmēr esmu zinājusi – kad vajadzēs/gribēšu, tad rādīšos un viss būs štokos. Tā lūk. Ha!

Šodien uzzināju, ka pasts, ja vien tam labpatīkas, spēj strādāt pat ļoti naski – saņēmu 6. oktobrī izsūtītu dubultvēstuli ar gabaliņu Latvijas. Redzi, Kristīn, kļavu lapas ir sakaltušas tik raibas, cik vien iespējams, un nemaz nav sačokurojušās! Cik jauki krāsains pārsteigums. He, bet šī iepriecinošā vēstule nebija vienīgais pasta sūtījums - saņēmu arī pastkarti no Alpiem robežas citā pusē, tikai.... autors nez kāpēc aizmirsis norādīt savu vārdu. Protams, iespējamo sūtītāju loks nav plašs, un aizdomu ēna uz dažu labu krīt, bet... Katrā ziņā – pasta sūtījumiem un prieciņiem bagāta diena. Žēl tikai, ka paradums sūtīt vēstules mūsdienās aizgājis gandrīz nebūtībā. Tāpēc vien bija vērts kaut kur tālu, tālu aizceļot prom, lai tiktu pie šāda prieka – saņemt pasta sūtījumus. He, he, cik jauki no kāda izdzirdēt: „Solveiga, tev pienācis pasts!” [nē, nē, tas nebija domāts kā mājiens, es te tāpat vien savā nodabā spriedelēju]

 

Vaunieres

Lai gan pastaigā pa pļavu (ar mērķi iemūžināt savu ainavas kadrējumu) dodos katru dienu, tomēr katru reizi piedzīvoju sajūtu, it kā nebūtu šeit bijusi nedēļu, jo... jo koki tik ļoti strauji maina krāsu! Šķiet, vēl tikai vakar viss bija zaļš, bet šodien jau laistās zeltaini sārtos toņos. Un ar katru dienu arvien košāk un košāk. Tā vien liekas, ka kāds mākslinieks pa nakti slepus uzdarbojas ar krāsu spaiņiem. Šodien piefiksēju arī to, ka zemē sabirušās koku lapas zem kājām sākušas čaukstēt. Jā, rudens ir klāt.