Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 3. oktobris

Šodien es, vāciete Lisa, armēnis Narek un franču puisis, kura vārda rakstība un pat izruna man nav līdz galam īsti skaidra (viņš nav brīvprātīgais, bet Vaunieres dzīvo tikai uz kādu laiciņu) devāmies uz Lus la Croix Haute ciematu, lai palīdzētu saistībā ar svētdien paredzēto Sēņu festivālu (jeb kā mēs angliski tulkojot šo nosaukumu smejamies – „mushrooms party”). Bijām vienīgie no sava ciema, kas atsaucās uz Nils piedāvājumu doties palīgā pasākuma rīkotājiem. Kāpēc gan ne – laba iespēja padarboties kaut kur ārpus mūsu dzīvesvietas. He, he, kuram no mūsu kompānijas ir autovadītāja apliecība? Tikai man un Lisa. Tā nu mēs uz maiņām braucām (šīs dienas laikā sanāca diezgan daudz kur braukāt).

Nezin kāpēc es biju iztēlojusies, ka ciematā norunātajā pulcēšanās vietā, ko vakardienas braukšanas stundas ietvaros Nils man bija parādījis, būs vesels bars brīvprātīgo palīgu, taču... tur bijām tikai mēs. Tā kā ciematā iedzīvotāju skaits (it īpaši jau jauniešu) ir pagalam niecīgs, tad mums ielas vidū ilgi stāvēt nenācās, jo mums jau tuvojās viena sieviete vaicājot, vai mēs esam tie brīvprātīgie palīgi no Vaunieres. Izrādījās, ka šī pasākumu koriģējošā sieviete ir Nils mamma. Puiši palika ievīstīt plēvēs gleznošanai paredzētas planšetes, lai lietus gadījumā tās nesamirkst, bet mēs ar Lisa devāmies uz informācijas centru (jēēē, beidzot savācu visus bez maksas pieejamos materiālus par šo reģionu, tiesa gan – visi ir franciski...), kur viņa nodarbojās ar dažādu pasākumam nepieciešamu norāžu ielaminēšanu, bet es caurumoju un vēru auklās pasākuma ieejas kartes. Kad bijām ar šiem darbiņiem tikušas galā, tad es, Lisa un viena vietējā sieviete devāmies ar viņas mašīnu pēc dažādiem augiem, ko izmantot ciemata dekorēšanai, lai ienestu ciemā meža sajūtu. Pēc tam izdekorējām informācijas centru un tad jau klāt bija pusdienlaiks. Mums ieteica divas vietas, kur vislabāk piknikot – dārzā vai pie upes. Visi kopīgi izlēmām doties pie upes. Hmm, īsti gan nesapratām, kur jādodas, tā nu beigu galā aizbraucām uz vietu, kur ar Lisa un vietējo sievieti no rīta bijām vākušas zarus – upe tur bija un tiltiņš, kur piesēst, arī. Armēnis gan bija maķenīt šokēts par šādu piknika vietu, bet kāda vaina... Pēc tam devāmies atpakaļ uz ciemu, kur mums bija sarunāta kafijas/tējas dzeršana ar sievieti, kas atbildīga par dekorēšanu. Pēc tam Lisa, Narek un franču puisis atkal devās uz mežu pēc zariem, bet es paliku ar franču sievieti sākt taisīt dekorācijas no esošajiem materiāliem. Vīī, cik grūti saprasties, ja otra cilvēka angļu valodas zināšanas ir daudzreiz briesmīgākas par manējām... Pēc tam manējie atgriezās ar jaunu zaru kravu un mums piebiedrojās vēl pāris vietējās franču sievietes. Tā kā nu bija arī citi dekorēšanas palīgi, tad es pievienojos savējiem vēl vienā braucienā uz mežu, jo sazināšanās ar francūzietēm, kas angliski runā sliktāk par mani, īpaši neiedvesmoja mani palikt, turklāt par lielām šausmām abiem mūsu puišiem, es gribēju trenēt savas braukšanas iemaņas. Es jau viņu vietā noteikti arī šausminātos. Loģiski, ka ja pēc braukšanas eksāmena nokārtošanas trīs gadus praktiski pie stūres neesmu sēdējusi, viss ir aizmirsies. VISS. Par to, kas citiem ir automātiski iegājis asinīs – pedāļi, ātrumu pārslēgšana, zīmes, utt. – man nepārtraukti ir jādomā, un tad jau nav brīnums, ka aizmirstu parādīt pagriezienu, nepamanu ātruma ierobežojumu, un visādi citādi esmu gana bīstama parādība uz ceļa. Bet Lisa ir visai laba instruktore un kamēr man blakus sēž kāds, kas labi visu pārzina, tad man pašai patīk braukt. He, he, čaļi gan katru reizi, kad sasniedzām savu tā brīža galapunktu, atviegloti nopūtās: „Jāāā, mēs esam dzīvi!”.

Dekorējot (lasīt: padarot mežonīgu) strūklaku, kas atrodas pašā ciemata centrā, sapratu, ka šādā mazā ciematiņā tomēr negribētu dzīvot, lai cik mīlīgs tas liekas pastaigājoties – tas taču ir galīgi izmiris! Jā, es dzīvoju vietā, kur ir daudzreiz mazāks cilvēku skaits, taču visapkārt ir kalnu plašumi un pāris metrus paejot tālāk, tu jau esi pilnībā prom no civilizācijas. Savukārt ciematā būtu lielāka iesprostotības sajūta, tā man šodien nācās secināt. Daba mums visapkārt nepārtraukti mainās, bet šāda ciemata mūri dienu no dienas būtu tie paši. Šādi mazmazītiņi ciemati ir jauki paklaiņošanai kā ceļotājam, bet lai tur ilgstoši dzīvotu, nē, paldies, tad jau labāk tik tiešām nekurienes vidū, kur visapkārt ir daba...

Kopumā interesanta un jauniem iespaidiem un smiekliem pilna diena, kuras beigās gan jūtams kārtīgs nogurums, it īpaši no braukšanas, kas no manis prasa lielu koncentrēšanos...