Pamodos no tā, cik ārā stipri
gaudoja vējš un lija lietus. Pēcāk visās ēkās atslēdzās elektrība, un tas
atkārtojās ne vienu reizi vien visas dienas garumā.
Kāda neraža, paskatoties pa
logu pamanīju, ka lietus pārvērties sniegā!!! Ak nē, vēl taču tikai oktobris!!!
Vēl vakar apkārt staigāju visplānākajā vasaras blūzītē, bet šodien jau bez maz
vai cimdi jāmeklē... Šausmas...
Kad tika dalīti šodienas
pienākumi, es teicu, ka iešu mēģināt strādāt dārzā, uz ko visi teica – trakā!
He, he, lietusmētelis mugurā, gumijnieki kājās – un nekāda vaina. Tieši varēju
izbaudīt to, cik strauji daba maina savu noskaņojumu – sniegs mijās ar krusu,
mežonīgs vējš ar bezvēju, pelēkas debesis ar saulīti. Zeme varbūt bija maķenīt
smagāka nekā parasti, toties mīkstāka. Ūuuū, nekad vēl nebija nācies darboties
dārzā sniega laikā. Nu jā, tikai pēc tam biju pamatīgi noķellējusies ar
dubļiem, toties atkal enerģijas pilna. Kamēr pie pusdienu galda visi sūdzējās
par aukstumu, man no kārtīgās strādāšanas laukā gluži otrādi bija karsti.
Vakarpusē trijatā – es, Eric,
Narek – devāmies pie savas franču valodas skolotājas uz dzīvokli. Vismaz kādas
nelielas pārmaiņas no ierastās vides, turklāt arī viņai ērtāk. Turpceļā brauca
Eric, bet atpakaļ es. Vīīī, bet nu braukšana pa tumsu gan man lāga nepatīk, bet
vismaz pārvarēju savu nepatiku pret busiņu, jo ar šausmām atcerējos pirmo
braukšanas mēģinājumu ar to, kas bija viena vienīga noslāpšana. Šoreiz viss
bija štokos. Uz mūsu ceļa, kas ved augšup uz ciematu, pār ceļu pārjoza lapsa.
Laikam pirmais dzīvnieks, kas šķērso manu ceļu, kamēr atrodos pie stūres.
 | |
| Vaunieres. Tik traki laikapstākļi, ka kalns fonā pat lāga nav redzams... |
 |
| Vaunieres |
 |
| Vaunieres |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru