Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 18. oktobris

Ak, vai es ko rakstīju par iekniebšanu, lai pārbaudītu, vai notiekošais ir īstenība? Ha, ha, salīdzinot ar šo vakaru, iepriekšējais vakars bija tīrais sīkums. Bieži domājam „ai, tā jau notiek tikai kino...”, bet nē, ticiet man – tā notiek tikai dzīvē, bet kino ir vien kopā savārstītu realitātes drupaču blāva atblāzma. Bet par visu pēc kārtas.

Šajā sestdienā visiem pastāvīgajiem darbiniekiem bija organizācijas tikšanās Le Fai ciematiņā, mums tika piedāvāts sestdienu pavadīt tur – kamēr šie apspriež visādas darīšanas, mēs varētu blandīties pa apkārtni. Es jau pāris dienas iepriekš izlēmu, ka palikšu mūsu ciemā un izbaudīšu mieru un klusumu, biju arī jau ieplānojusi sev pāris paveicamas lietas. Labi, ka pieņēmu šādu lēmumu, jo: 1) šī diena izvērtās par vienu no fantastiskākajām manā mūžā, kuru noteikti vēl ilgi atcerēšos; 2) pēc tam izrādījās, ka mūsējie sapulces laikā īpaši daudz nekur apkārt nebija kāpelējuši, bet dienas otro pusi bija pavadījuši Gap pilsētā iepērkoties un dzerot kafiju, kas man būtu bijis sasodīti garlaicīgi.

No rīta, kad visi devās uz auto, pamanīju, ka amerikānis nav viņu pulkā. Man jau vakar bija tādas aizdomas, ka iespējams, viņš pārdomās un uz Le Fai nedosies. Sapratu, ka, eh, bet tomēr nebūšu vienīgā pa visu ēku. Rīta pusi pavadījām katrs savā nodabā, vien ik pa brīdim kopīgi papriecājoties par to, cik šeit tagad ir kluss un mierīgs, īpaši jau bez armēņa briesmīgās mūzikas. He, he, un man bija licies, ka esmu vienīgā dīvainā, kam laiku pa laikam patīk šeit palikt vienai pašai un izbaudīt mieru, bet redz, amerikānis šādi rīkojās jau savās pirmajās šeit pavadītajās brīvdienās. Lai gan man bija saplānotas daudzas darāmas lietas, tomēr laikapstākļi joprojām bija tik lieliski, ka būtu vienkārši nepiedodami tos neizmantot. Tā nu izlēmu atkal doties uz Quigouret un tur pavadīt lielāko dienas daļu. Nospriedu, ka vienai iet, protams, ir jauki, bet divatā tomēr ir drošāk, turklāt tad varētu mēģināt paveikt vakar nepadarīto – sagaidīt saulrietu kalna virsotnē, jo viena pa tumšu mežu atpakaļ jau nu gan es negribētu doties. Tā nu piedāvāju Eric atkal doties pārgājienā, uz ko viņš atsaucās pozitīvi (juhuuuu, beidzot šeit ir kāds, kuru arī interesē pārgājieni un dabas izbaudīšana!).

Sakravājām somās piknika lietas un siltās drēbes un mazlietiņ pēc plkst. 14.00 atstājām uz galda zīmīti, ka abi dodamies pārgājienā un atgriezīsimies atpakaļ pēc saulrieta. Lai nevajadzētu iet pa vakardienas maršrutu, piedāvāju doties pa dzelteni marķēto taku līdz vienai nelielai virsotnei un tālāk nevis doties pa šo taku lejup, kā tas pieklājas, bet iet pa labi un censties atrast marķētu taku uz Quigouret, par ko gan visi man iepriekš bija teikuši, ka tā ir ļoti slikti marķēta, bet tā kā nebiju viena – tad kāpēc gan neizmantot situāciju un kopīgi nepamaldīties pareizās takas meklējumos?

Kad nogriezāmies no dzeltenās takas, ilgu laiku marķējumi bija pat ļoti bieži, tāpēc nevarējām saprast, kāpēc gan man cilvēki bija teikuši, ka taka slikti marķēta. Eric, gluži tāpat kā sen atpakaļ vāciete, teica, ka pie viņiem kalnu takas ir lēzenas un līku loču, nevis tik straujas augšup kā šeit. Nu nezinu, pie mums vispār nav kalnu, tāpēc priecājos par tādām kalnu takām, kādas ir, galvenais, ka tik vispār ir kalni. Kad nonācām līdz pirmajai virsotnei ārpus meža, sapratām, ka tieši par turpmāko posmu tika teikts, ka taka ir slikti marķēta, jo marķējums nudien piepeši vienkārši izbeidzās. Visapkārt pletās pļava un iztālēm vīdēja mežs. Vienā meža pļaviņā redzējām stirnu. Tā kā taku nekur nemanījām, tad izlēmām vienkārši doties nākošās virsotnes virzienā, cerot, ka nonākot mežā uziesim taku, citādi nebūs viegli lauzties cauri mežam. Jau iepriekš biju rādījusi dažus tējai izmantojamus augus; ik pa laikam amerikānis par mani uzjautrinājās, rādot kādas koku lapas un prasot, vai tās arī var dzert tējā, bet tagad pats pielasīja pilnas kabatas ar lavandām un pelašķiem, pirms tam izkrāmējot ārā akmeņus, he, he, he... Nonācām līdz mežam, bet no marķējuma ne miņas (šeit jāiestarpina, ka kaut kad pārgājiena sākumā biju minējusi, ka gribu piedzīvojumus, bet daudzas reizes jau pierādījies, ka šī ir ļoti iedarbīga frāze, kas parasti nudien tik tiešām beidzas ar piedzīvojumiem, arī šī reize nebija izņēmums). Neko darīt, lēnām cauri visiem brikšņiem un sasodīti stāvajām nogāzēm lauzāmies uz priekšu, brīžiem slīdēdami, brīžiem šļūkdami uz pakaļas, brīžiem turoties pie kokiem. Vienā brīdī uzgāju labu zaru un sapratu, ka tas kalpos kā varen laba nūja, kas šādos slīpos, slidenu rudens lapu pilnos bezceļos būs ļoti noderīga manta. Ieraudzījis nūju, amerikānis teica: „Oo, cik laba ideja!”, un sameklēja nūju arī sev. Tagad iešana bija mazlietiņ vieglāka. Kādā brīdī nonācām tādā kā mazā meža pļaviņā, kur pamanījām akmeņu krāvumu – jēēē, bijām uzgājuši pārgājiena taku!

Jau pirms kādām divām stundām mežā ik pa laiciņam bijām dzirdējuši tādu kā sasaukšanos, kas bija iesākusies ar baznīcas zvana iezvanīšanu mūsu ciematā (viena ciemata ēka šajās brīvdienās bija izīrēta). No sākuma tas likās vienkārši jocīgi, bet pēc tik ilga laika joprojām šad un tad izdzirdēt pa saucienam jau sāka šķist gana dīvaini un ne pārāk omulīgi. Tā vien šķita, ka kāds ir kalnos apmaldījies. Vienā brīdi sasaukšanās jau bija pavisam tuvu. Kāda vīrieša balss jautājoši sauca kāda cilvēka vārdu. Eric atsaucās ka nē, mēs esam citi cilvēki. Vīrieša balss pretī vaicāja kaut ko franciski. Amerikānis skolā franču valodu gan ir mācījies, tomēr saprot un runā tikai vienkāršas, ikdienišķas lietas, tāpēc devās balss virzienā, lai angliski noskaidrotu, ko un kāpēc vīrietis sauc. Beigu galā izrādījās, ka saucējs bija kāds pavecāks vīrs ar savu sievu, kas dzīvo ciematā kalna viņā pusē. Iepazinies ar mums abiem, vīrietis mūs uzaicināja kādu dienu atnākt pie viņa uz tēju. Ja nu gadījumā nezināsim, kā nokļūt, varam uzjautāt Nils, jo viņš viņu labi pazīst. Tā gan arī neuzzinājām, kāpēc viņš bija ik pa laikam bļaustījies, bet nu kāda starpība, saņemt uzaicinājumu uz tēju no absolūti svešiem cilvēkiem uz kalnu takas pilnīgā nekurienes vidū – tas tik ir kaut kas! Es smējos, ka mums brīvdienu plāni nākošajai nedēļas nogalei jau ir skaidri – pār kalnam jādodas ciemos uz tējas dzeršanu, kas nav vis nekāds kolektīvs pasākums, jo ielūgti tikām tikai mēs abi, ha! Eric vēl ilgi sajūsminājās par saņemto uzaicinājumu uz tēju, jā, tādas lietas bieži negadās piedzīvot. Viņš teica, ka šitas noteikti ir 100x labāk, nekā tas, ar ko pārējie nodarbojas Le Fai. Nu jau bijām izkļuvuši laukā no meža un varējām turpināt gan šīs virsotnes, gan vēlāk arī mūsu galamērķa – Quigouret – pievarēšanu, baudot bezgala skaistus skatus uz visu plašo apkārtni. Lai gan jāsaka, ka rudenīgajam mežam arī nebija nekāda vaina – dažkārt no lapu dzeltenuma pat likās, ka mežā paliek gaišāks.

Sasnieguši virsotni, satuntulējāmies siltāk (kalna virsotnē pūta diezgan dzestrs vējš, turklāt ar vakaru piezogas rudenīgs vēsums) un iekārtojāmies piknikam. Pēc tam sākām gaidīt saulrietu. Kādā brīdī Eric smējās, ka būtu baigi forši, ja pie mums atnāktu tie zirgi, ko vakar iztālēm bijām manījuši, jo tie ir viņa mīļākie dzīvnieki. Taisnība tam, ka domām un vārdiem piemīt liels spēks – nepagāja nemaz ne tik ilgs laiks, kā pēkšņi ieraudzījām, ka mūsu virzienā no kalna lejpuses viens pēc otra uzrodas ļoti skaisti zirgi. Šī gan tāda mums mazliet nepierastāka zirgu šķirne – salīdzinoši zemi, drukni un masīvi, bet skaisti zirgi. Zirgi bija pavisam droši un nāca mums klāt, lai pārbaudītu, kas tad labs mums palicis pāri no piknika. Amerikānis bija sajūsmā, varēja redzēt, ka viņš nudien dievina zirgus un māk ar tiem apieties. Zirgi apēda paši un amerikānis tiem izbaroja gan vēl atlikušos bumbierus, gan burkānu pankūkas. Smieklīgi, ka viens zirgs pat centās noprovēt kazas sieru. Zirgi ar mums pavadīja ilgu laiku, tik jauki viņus paijāt – varēja labi sasildīt rokas pret viņu siltajiem ķermeņiem. Kad saulrieta mirklis nāca arvien tuvāk, pārstāju tik daudz priecāties par zirgiem, bet pievērsos saules vērošanai. Tad pēkšņi sajutu, ka viens zirgs no sāna man cieši pieglaužas klāt (ak, laikam šim arī bija palicis vēsi un gribējās pasildīties), es savukārt atspiedu galvu pret viņa kaklu un tā mēs sagaidījām saulrietu – cilvēks un zirgs kopā. Saulriets bija pasakaini skaists – virs tālē vīdošām zilā dūmakā tītām kalnu virsotnēm ar oranžām debesīm, bet šis mirklis – saulriets kopā ar savvaļas zirgiem – vienkārši nepārspējams. Lai man piedod visu līdz šim redzēto saulrietu kompānijas, bet šis nenoliedzami bija visfantastiskākais saulriets, ko jebkad esmu piedzīvojusi – kalna galā ar skatu uz visapkārt esošām zilām kalnu smailēm ar oranžās liesmās mirdzošām debesīm, plecu pie pleca ar šo karalisko dzīvnieku – zirgu. Perfekti! Un tajā pat laikā tik ļoti sirreāli. Nudien kā skats no kādas kinofilmas. To pat nav iespējams ietērpt vārdos, cik skaisti un pasakaini tas bija. Bet katrā ziņā tas bija viens no tiem mirkļiem, kuru dēļ vērts vispār ir dzīvot. Tik patiess un īsts. Izbaudījām debesis arī pēc saulrieta, bet tad nu gan sapratām, ka jādodas uz māju pusi, jo bijām pārāk nosaluši, turklāt arī zirgi devās prom. Tā vien šķiet, ka viņi kalna virsotnē arī bija ieradušies tikai, lai noskatītos saulrietu. Iedami lejup nebeidzām sajūsmināties par to, cik lieliska diena šī bija, un lai arī ko mūsējie būs darījuši Le Fai, mūsu piedzīvojumus tas nekādi nepārspēs.

Kad no virsotnes nonācām mežā (lejup devāmies pa klasisko un man jau tīri labi zināmo taku), tajā valdīja absolūtākā tumsa. Bez lukturīša gaismas vispār nekas nebija redzams. Tumsā viss izskatās pilnīgi citādāk, tāpēc vienā brīdī pat samulsām, kurā virzienā tad īsti iet, jo ceļi dalījās. Pēc mirkļa es jau atpazinu īsto taku, bet teicu, ka piedzīvojumu vārdā varam doties arī pa otru taku, uz kuras stāvēja Eric. Jā, kāpēc gan lai pilnīgākajā tumsā neizmēģinātu jaunu taku? Tā jau notiek, ja satiekas divi piedzīvojumu meklētāji. Taka gan diemžēl ātri vien sagāja kopā ar mūsu taku, tāpēc mūsu piedzīvojums nemaz nebija tik ilgs.

Kādā brīdī, kad bijām nokļuvuši tādā kā nelielā meža pļaviņā, Eric piepeši teica: „Paskat uz šo!”, un norādīja uz zvaigžņotajām debesīm. O, jā, tās gan bija pamatīgi piebārstītas ar debesu spīdekļiem. Kādu brītiņu abi stāvējām un atgāzuši galvas vērāmies zvaigžņotajās debesīs. Tad es ieslēdzu gaismiņu, lai aplūkotu zemi, bet Eric domāja, ka es jau gribu doties tālāk, bet es tikai noteicu, ka vēl nekur neeju un nogūlos zemē. Stāvēt ar atgāztu kaklu nav īpaši ērti, tāpēc izlēmu piezemēties skujās. Arī viņš piezemējās, un tā diezgan ilgu laiku vērojām sasodīti skaisto un spožo debesjumu, klusumā izbaudot meža skanējumu – vēju čabošajās koku lapās, cikādes un ik pa laikam kādu putnu. Atkal jau tāda sirreāla filmu sajūta. Bijām nogulējuši diezgan ilgi, bet rudens ir rudens, un no zemes nāk mitrums, tā nu sapratām, ka lai kā arī negribētos, tomēr jādodas tālāk. Kad no meža takas iznācām uz ceļa, atkal izslēdzām lukturīšus un devāmies uz priekšu pavisam lēni – ik pa laikam piestājot un vērojot zvaigznes. Nonākot pie upes Eric teica: „Cik gan šāda mūzika ir skaista!”, uz ko es apstiprinoši atbildēju, ka tā ir vislabākā iespējamā mūzika.

Iemetis aci pulkstenī, amerikānis teica, ka gan jau šie būs sākuši satraukties, bet es piemetināju, ka jācer, ka nebūs dusmīgi, ka mēs kaut kur blandamies apkārt pa tumsu. Uz to Eric atbildēja ar vienkārši ģeniālu frāzi: „Mēs varēsim teikt, ka bijām apmaldījušies zvaigznēs!”...

Nonākot Vaunieres, neviens no mums īsti nevēlējās doties ēkā iekšā, jo negribējās atgriezties pie trokšņa (jo īpaši – armēņa mūzikas), cilvēkiem, gaismām. Ārā bija tik mierīgi, skaisti un klusi. Ieraugot pagalmā novietotās mašīnas un gaismas spuldzi, es nopūtos: „Pff, civilizācija...”, par ko Eric smējās: „Jā, pāris mājas un daži cilvēki, tad nu gan civilizācija. Bet jā, es saprotu, pēc kalniem tā nudien liekas kā nejēdzīga civilizācija, kurā negribas atgriezties...”

Kad atgriezāmies mājās, Sandrine (par šajām brīvdienām atbildīgā pastāvīgā darbiniece) teica, ka bija jau sākusi satraukties, vai tikai mēs tumsā nebūsim apmaldījušies, jo pulkstenis bija mazliet pirms desmitiem. Kalnos bijām pavadījuši kādas septiņas stundas. Ak, cik jauki, ka varējām šo dienu kalnos izbaudīt nesteidzoties, nevis tā kā vakar, kad mums bija jāpaspēj atpakaļ uz vakariņu laiku. Es jau nospriedu, ka pēc šī brīnišķīgā, tomēr nogurdinošā pārgājiena, rītdienu pavadīšu guļot vai vienkārši atpūšoties.

Īsā kopsavilkumā sirreāli fantastiski neticama diena, jo vai gan bieži:

1) nekurienes vidū esošos kalnos gadās satikt absolūti svešu pavecāku francūžu pāri, kuri uzaicina pie sevis kādu dienu atnākt uz tēju ciematā, kas atrodas kalna otrā pusē;

2) kalna virsotnē tiek sākts piknikot, bet pēc brīža piknikam pievienojas bariņš savvaļīgu zirgu, kas apēd visus jūsu bumbierus;

3) stāvot kalna galā zirgs nāk pie tevis sildīties, tu atspied pret viņa kaklu savu galvu, un jūs kopīgi vērojat bezgala skaistu saulrietu pār kalnu smailēm zilajās tālēs (vai spējat iztēloties vēl perfektāku un nereālāku saulrietu??);

4)absolūtākajā tumsā (tikai kabatas lukturīšu gaismā) mežā tiek īstenota nejauši uzradusies ideja par pilnīgi nezināmas takas izmēģināšanu piedzīvojumu vārdā;

5) meža vidū esošā pļaviņā sanāk nogulties zemē un vērties zvaigznēm piebārstītajās debesīs, tik ilgi, ilgi, līdz no zemes mitruma sāk palikt vēsi;

6) kā attaisnojumam vēlai ierašanās mājās kalpo frāze „mēs bijām apmaldījušies zvaigznēs”.

Šī bija vislabākā šeit pavadītā brīvdiena un viennozīmīgi viena no labākajām dienām manā mūžā. Diena, ko vērts atcerēties.