27. februāris

Šodien beidzot pieliku punktu (vēl jau, protams, priekšā visādi printēšanas saorganizēšanas darbi) alus etiķešu jaunajam dizainam. Man nepatika skatīties, kā cilvēkiem no malas tiek pārdotas pudeles bez etiķetēm vai ar kaut kādiem briesmīgiem žurnālu attēliem, tāpēc piedāvāju uztaisīt vienotu etiķešu dizainu. Protams, no sākuma mans pamatpiedāvājums bija jāatrāda visiem (kolektivitāte, kolektivitāte, kolektivitāte...), bet pēcākos variantus dažādām alus šķirnēm es saskaņoju tikai ar armēni, kurš galu galā ir alus brūvētājs.

Francija, Vaunieres - jaunās etiķetes mūsu ražotajam alum

Šodien Patricia bija ieradusies pie mums, tā nu cauri smiekliem un paralēli šūpuļtīkla darināšanas apmācības nodarbībai centos boksterēties cauri grāmatai... Nogurdinoši, nogurdinoši, un joprojām lāga neko nesaprotu.

Pēc vakariņām pārsteidzošā kārtā es biju dikti sabiedriskā noskaņojumā, tā nu paliku Hotellerie kopā ar grupu. No sākuma gan vairāk pļāpāju ar Lea, bet pēc tam izvērsās varen jautra saruna ar Ali (afrikāņu izcelsmes puisi, kurš Francijā ir ieradies pirms 2,5 gadiem) un Vincent (poļu izcelsmes puisis, kurš ir dzimis Francijā). Ak, mūsu komunikācija bija nudien smieklīga – es praktiski neko nejēdzu no franču valodas, Ali angliski zina vien pāris vārdus, Vincent angliski zina maķenīt vairāk, bet vienalga diez kas nav... Labi, ka uz galda bija Eiropas karte, un nez no kurienes pagadījusies papīra lapa un rakstāmais. Tā nu izmantojot mūsu niecīgās svešvalodu zināšanas, karti, zīmēšanu un rakstīšanu, žestus (ha, ha, man nācās rādīt, kas ir hokejs), izvērtās sasodīti interesanta komunikācija. Ho, ho, ho, es prasīju, cik viņiem abiem gadu, un pēc tam jautāju, lai šie izsaka savus minējumus par manu vecumu. Vincent teica, ka man varētu būt 20, bet Ali – 18. Juhuuuuuūūū!!! Atkal jau pārsteidzu cilvēkus ar savu briesmīgo gadu skaitu. O, Ali uzrakstīja manu vārdu arābiski! Nespēju iztēloties, kā tas ir – būt radušam visu rakstīt no labās puses uz kreiso, tad nonākt Eiropā un pilnīgi svešā valodā sākt rakstīt otrā virzienā... Šāda veida komunikācija (mierīgā telpā, ar pāris cilvēkiem, kas ir atvērti komunikācijai) man ļoti patīk, tā nudien ir iespēja iepazīt cilvēkus un citas kultūras. Bet ja istaba ir pārbāzta ar cilvēkiem, kas cits citu cenšas pārbļaut - brrrr, tas troksnis nudien nav man. Beigu galā Hotellerie es biju vienīgā, kas nebija no viņu grupas, he, he, viens no nekolektīvākajiem cilvēkiem šovakar bija viskolektīvākais, cik negaidīti. 

Francija, Vaunieres - mans vārds arābiski

26. februāris

Kā jau lielākoties ceturtdiena – virtuves diena.

Pie pusdienu galda ar armēni uzrīkojām nelielu „ūdens kauju”. Maltīti bijām pieveikuši, abi sēdējām viens otram pretī ar ūdens glāzēm rokā, Narek runāja visādus jociņus un es nezin kādā sakarā izmetu, ka mums jāuzrīko ūdens kauja. Tā nu kādu laiku smējāmies un vairākas reizes skaitījām: „Viens... divi... trīs...”, bet tā kā apkārt grozījās kāds no darbiniekiem, īsti sadūšoties nespējām. Līdz vienā brīdī es iešļācu visu ūdens glāzi viņam sejā, un viņš man pretī. Uz brīdi maķenīt iesaistījās arī citi, bet pavisam minimāli. Kopumā armēnis no manis dabūja veselas trīs glāzes ūdens, hi, hi, hii.... Beigās smējāmies, ka vasarā šitāda šļakstīšanās jāveic pēc katras maltītes.

Bet pēcpusdienā...pfff....pēcpusdienā bija „volunteer’s meeting”, kura galvenā tēma, ja neskaita pāris citus sīkumus, jau atkal bija kolektivitāte. Ak jel, šķiet, ka pēc šeit pavadīta gada šo vārdu i dzirdēt negribēšu. Pārdomas, pārdomas. Jo vairāk domā, jo mazāk saproti. Beigu galā esmu tik ļoti saputrojusies domās, ka pat nejaudāju savus domu labirintus šeit piefiksēt. Un varbūt arī nevajag. 

25. februāris

No rīta sagatavojām Hotellerie 18 cilvēku grupas uzņemšanai (par laimi viņi šeit uzkavēsies tikai divas dienas un pat neēdīs kopā ar mums), bet pēc tam bija iespēja doties uz Lus la Jarjatte, kur notika biatlona diena. Kāpēc gan neizmantot izklaides piedāvājumu brīvā dabā? Uz Lus la Jarjatte devāmies es, Asia, Eric, divi pusaudži un daļa no grupas, bet Lea un Lisa jau bija uz vietas, jo kopš rīta palīdzēja ar inventāra izsniegšanu. 

Bija dīvaini Lus la Jarjatte redzēt tik neierasti daudz cilvēku. Uzēdam kopīgu pikniku, ja vien piknikošanu iekštelpās vispār var nodēvēt par piknikošanu, pēc tam paņēmām zābakus, slēpes, nūjas, un  - aidā! Nez kur pārējie čammājās, bet beigu galā mēs ar amerikāni slēpojām divatā. Sākotnēji slēpojām pa to pašu maršrutu, kur es biju devusies pirmajā reizē. Tajā dienā bija baigā migla, mākoņi un putenis, tāpēc šoreiz bija gandrīz vai kā iemēģināt jaunu maršrutu – pilnīgi cits skats uz apkārtni. Šodien bija izcili skaista diena – zilas debesis, balti mākoņi, mmm... Vienā vietā nevarēju saprast, kurā virzienā tad iepriekšreiz devāmies, jo viss izskatījās galīgi citādāk; izvēlējos vienu virzienu, bet drīz vien sāka šķist, ka tas nav īstais, tomēr ceļu turpinājām. Pēc kāda laiciņa izrādījās, ka par spīti šaubām, izdarīta bija pareizā izvēle. Stipri vēlāk vienās krustcelēs, kur domājām, kurā virzienā doties, jo bijām atdūrušies pret sniega mašīnas iztīrītu ceļu par godu biatlona dienai (iepriekš devāmies vienkārši uz savu galvu, īpaši nesekojot biatlonam paredzētajai trasei), sastapām pāris puišus no grupas un devāmies tajā pašā virzienā, kurā viņi. Pēcāk iemēģinājām roku šaušanā, un tad beidzot arī visi pārējie bija klāt. Izrādījās, ka mēs bijām aizslēpojuši „nepareizā virzienā pa nepareizu taku”, bet... galvenais taču bija izkustēties svaigā gaisā, nevis ar dalībnieku cipariņiem slēpot pa cilvēku pilnu taku, vai tad ne? Mūsu maršruts bija jauki kluss, mierīgs, un vien ar reti satiekamiem cilvēkiem. Turklāt es tāpat neesmu nekāds ašais slēpotājs un par uzvaru cīnīties nevarētu, tad kāda jēga slēpot kopā ar daudziem cilvēkiem? Nekāda. Nudien priecājos, ka tīši vai netīši izveidojām paši savu maršrutu. Bet kopumā visnotaļ jauks pasākums, piedevām ar karstu kakao un cepumiem beigās, turklāt – mums visi šitie prieki vispār ne nieka nemaksāja. Tiesa gan, daži apzinīgi brīvprātīgie, ko vārdā neminēšu, gribēja noskaidrot, cik tad un kā jāmaksā,  bet mana attieksme ir – ja tev naudu neviens neprasa, tad neuzbāzies ar savu piedāvājumu par maksāšanu, he, he, he (īpaši jau tāpēc, ka pirms ziemas palīdzējam ar šī slēpošanas punkta iekārtošanu un tad arī mums solīja, ka slēpošana būs bez maksas).  Pēc šiem ziemas priekiem tāds patīkams nogurums un enerģijas pieplūdums vienlaikus. Dievinu šo sajūtu...

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Pirms kāda laiciņa izdomāju sevi mazlietiņ iepriecināt, un tad šodien pa pastu beidzot saņēmu šī lēmuma taustāmu rezultātu – hromatiskās mutes ermoņikas, ar kurām var nospēlēt jebkuru noti 3 oktāvu diapazonā... 

24. februāris

Šodien turpināju darboties pie logu rāmju skrubināšanas, tikai par laimi – savā nodabā. Tomēr kopumā tas bija trakāk kā vakar, jo šitie rāmji nebija izņemami no eņģēm, tāpēc vajadzēja brīžiem pat bezmaz vai tupēt sniegā... Pēc tam iestiklotajiem rāmjiem vajadzēja klāt šo balto masu no jauna pa virsu. Aukstuma dēļ masa gan neklājās tik labi, kā vajadzētu, jo šodien atkal riktīga ziema – auksts, vējains, puteņains, brrrr.....

23. februāris

Rīts iesākās ar Latvijas skatu saņemšanu, jauks dienas sākums...

Uhh, šodien bija jāstrādā kopā ar pusaudžiem no grupas. Man piespēlēja divus pusaudžus (par vienu no viņiem mana iekšējā reakcija bija „ak nē”), lai mēs kopīgi apstrādātu pāris durvju rāmjus (oi, mistiskā veidā rāmju skaits nesarūk, vien palielinās). Kārtējo reizi nācās dalīt darbu, ko vieglāk veikt vienam pašam. Man par lielu prieku abi pusaudži saprata, kas darāms un strādāja gana labi, tikai... ātri vien jau bija piekusuši un garlaikoti. Kad abi aizgāja prom, pamanīju, ka viens no viņiem durvju rāmi drīzāk gan bija sabojājis. Te tev nu bija „labi strādā”... Mācība – pat ja sākotnēji liekas, ka pusaudži strādā labi, acis nolaist no viņiem nevar. Bet nu vismaz pēc tam varēju turpināt darboties viena. Pēc kāda brīža darbnīcā strādāt ieradās puisis no vakardien ieradušās grupas. Viņš ir viens no retajiem pusaudžiem no abām grupām, kas runā angliski. Ha, ha, kad viņš jautāja, kāpēc es neesmu skolā, bet gan šeit, es pamatīgi sasmējos un teicu, ka maķenīt esmu tā kā par vecu. Es viņam jautāju, cik veca viņaprāt es izskatos, viņš teica, ka 18 – 19 gadi. Prieks dzirdēt! Puisi bija pamatīgi šokēts, kad pateicu savu īsto vecumu.

Mmm, šodien bija jauka un mierīga joga, neviens netraucēja ar runāšanu...

Vakarā bija neliela atvadu ballīte (kas pamatīgi atgādināja pamatskolas klases vakarus), jo pirmā grupa rīt no rīta agri dosies prom. Lai gan lielākoties vakarus man patīk pavadīt savā nodabā, tomēr šodien uzkavējos kopā ar grupu, un arī sniedzu mazu koncertiņu. Man gan likās, ka šitiem pusaudžiem tāda mierīga mūzika neinteresēs, bet nekā, visi sēdēja un cītīgi klausījās. Un jā – jo klusāk spēlē, jo vairāk cilvēki ieklausās. Prombraucošās grupas pusaudži bija priecīgi, ka viņiem bija iespēja pabūt šeit. Bet es savukārt biju gana šokēta uzzinot, ka pirms viņi nonāca savu audzinātāju nagos, viņi bija dzīvojuši stacijā. Cita realitāte.