31. oktobris

Oo, jā, kāda bauda strādāt dārzā, kad neviens cits nemaisās pa kājām. Cita lieta!

Vēlāk iemūžināju kadros mūsu ciematu, jo brīvprātīgo treniņam jātaisa prezentācija. Tad nu arī šeit publiskošu kādas ainas iz Vaunieres dzīves.

Vaunieres. Dārzs

Vaunieres. Darbs pie siltumnicas izveides

Vaunieres. Darbs pie siltumnīcas izveides

Vaunieres. Toones mājvieta

Vaunieres. Hotellerie

Vaunieres. Hotellerie iekšdarbi

Vaunieres. Hotellerie ārdarbi

Vaunieres. Virtuves darbi un to plānošana

Vaunieres. Vietējā alus brūvētava

Vaunieres

Vaunieres

Vuhuu, vakardienas eksperiments ar medus torti sanācis tieši tāds, kā vajag – bērnības garša...

Šodien Benjamin rādīja, ka turpmāk pie ofisa durvīm būs neliela tāfelīte, kur viņi uzrakstīs vārdu tam cilvēkam, kuram pienācis pasta sūtījums, jo citādi dažkārt viņi mums aizmirst to pateikt. Un kura vārds uz tāfeles bija uzrakstīts kā reāls piemērs? Mans! Jēē, jauna vēstule ar nelielu rudens piedevu!

Brīvdienās dosimies uz Marseille uz divām dienām ar nakšņošanu teltī. Ir jau jocīgi novembrī nakšņot teltī, bet tā kā tie ir Francijas dienvidi un laika prognoze izskatās daudzsološa, tad gan jau būs labi. Jēēē, ceļojums!!! Marseille tieši ir viena no pilsētām, ko gribēju Francijā aplūkot, un redz, pat nevajadzēs ceļam naudu tērēt... Protams, nezinu gan vai ar visu šo kompāniju spēšu pilsētu un citas vietas iepazīt tā, kā man pašai gribētos, bet vismaz gūšu iespaidu, vai gribu tur atgriezties vēlreiz...

Es pieteicos sagatavot līdzņemšanai traukus, korejiete man teica – tu tikai neaizmirsti paņem švammi un trauku mazgājamo līdzekli. Pfff... Es iebildu, ka gluži labi var izlīdzēties arī ar aukstu ūdeni un sūnām, bet pēc šīs frāzes saņēmu neizpratnes pilnu skatienu, he, he... Nu labi, tā kā dodamies ar mašīnu, tad var jau arī iepakot līdzņemšanai šīs divas visnotaļ nevajadzīgās lietas... Lai gan dodamies tikai uz divām dienām, ņemsim līdzi arī gāzes balonu, kas reāli nozīmē lieku laika šķiešanu ēst taisīšanai. Divu dienu laikā badā nevar nomirt arī ar vienkārši līdzpaņemamiem produktiem, bet te taču visi ir apsēsti ar ēšanu u atpūtas pauzēm...

Ha, ha, ha, pie vakariņu galda amerikānis man teica: „Man šķiet, ka galdu šovakar klāji tu”, es jautāju, kāpēc gan šis tā domā, uz ko viņš atbildēja: „Jo nažu asmeņi ir salikti uz pareizo pusi, nevienam citam tas nerūp.” Njā, tā jau ir, ka citi nažus samet, kā pagadās...

Ak, divi mēneši paskrējuši nemanot. Kā lai apstādina laiku???

30. oktobris

Šodien pie mums ieradās vesels bars ar strādniekiem no citas organizācijas, tā teikt pieredzes apmaiņā. Tie ir algoti darbinieki, kas gluži tāpat kā pie mums veic dažādus darbus, piemēram, remontdarbus. Šī projekta sadaļa tiek saukta „including team”, jo pārsvarā tie ir cilvēki no mazliet zemākiem sociāliem slāņiem, piemēram, iebraucēji no ārvalstīm. Šodien šeit bija ieradušies vairāki čečeni, armēņi, poliete, bet mūsu ciemata „including team” gan sastāv tikai no francūžiem. Pieredzes apmaiņā atbraukušie arī tika iesaistīti darbā, tā nu daļa šodien uzdarbojās arī dārzā, daaaahhhh... Viens no mūsu strādniekiem viņiem izstāstīja franciski, kas ir jādara, tā nu es domāju, ka viss būs štokos, bet.... kamēr es vienai sievietei angliski stāstīju un rādīju, kas jādara, tikmēr netīšām pamanīju (labi, ka uzmetu aci, ko dara citi), ka daļa ir ķērušies pie lāpstām un sākuši apmest uz riņķi zemi tur, kur mēs ar amerikāni to jau bijām izdarījuši. Tā nu es bļaudama: „No, no, no, stooooop!!!” metos pie viņiem, kamēr šie visu nav apvērsuši otrādi, lai angliski censtos iestāstīt, ka šajā vietā viss jau ir izdarīts, bet viņiem ir jāstrādā tur, kur viss ir aizaudzis ar zāli. Protams, viņi jau gribēja vieglāko variantu. Pēc tam čečenis man teica, ka viņam tas bija izskatījies baigi smieklīgi, ka šie bija sākuši griezt zemi tur, kur tas jau bija paveikts. Nu man gan nebija īsti smieklīgi, redzot to, ka šie gandrīz izpostīja mūsu jau paveikto darbu. Uhh, labi, ka laicīgi to pamanīju. He, he, īstenībā viņi nez kāpēc bija domājuši, ka brauc tikai aplūkot šo vietu un nebija rēķinājušies, ka būs jāstrādā, tāpēc daļa bija apģērbušies pagalam nepiemēroti. Ieraugot, ka dārzā ir liela ķēpāšanās ar zemi, daļa cilvēku, kas pieteicās uz darbu dārzā, nemanāmi nozuda.

Ak, kas tā par strādāšanu, ka pie vienas vagas kašājas kādi 3 cilvēki? Visu laiku centos aizvirzīt cilvēkus katru pie savas vagas, bet nē, viņiem taču tarkšķēšana svarīgāka par strādāšanu Mazliet pastrādā, tad papļāpā un tā visu laiku. Kādu pusotru stundu pastrādāja, un tad jau šiem vajadzēja tējas pauzi. Kaut kāds ārprāts. Čečenis man teica: „Tu gan daudz strādā!”... Eh, tā viņu izpratne par darbu mani nobeigs...

Katrā ziņā bija forši, ka varēju pakustināt smadzenes krieviski, jo abi čečeni zināja tikai krievu un franču valodas. Bet... es secināju, ka lai gan mana angļu valoda ir briesmīga (ko amerikānis man nebeidz atgādināt), kad gribēju runāt krieviski, ik pa laikam sev nemanot izmetu kādus vārdus vai frāzes angliski... Šausmas...

Pēcpusdienā visiem strādniekiem bija paredzēta ekskursija pa visām ēkām un ciematu, mums teorētiski bija brīvais laiks, bet abas ar vācieti izlēmām turpināt strādāt. Lisa no rīta bija strādājusi pie siltumnīcas apsišanas ar dēļiem, viena pati viņa to nevarētu turpināt, tā nu es savu dārzu iemainīju pret siltumnīcu. Ho, ho, skats kā mēs brīžiem naglojām klāt dēļus bija varen labs – kamēr es āmuroju naglu, vāciete mani turēja, lai nenoripoju zemē, jo man īsti nebija, kur pieturēties. Vienā brīdī viņa prasīja, lai pieturu naglu viņai un solījās būt uzmanīga, bet trešais sitiens kā reize trāpīja man pa pirkstu (ne jau stipri), tā ka mēs vēl ilgi pēc tam uzjautrinājāmies par viņas „būšu uzmanīga”, hi, hi, hiii.... Smējāmies, ka ja šeit būtu slēptā kamera, tad būtu izcils video, kā prezentēt mūsu ciematu un projektu nākamās nedēļas brīvprātīgo treniņā (šis būs četru dienu treniņš visiem Solidarites Jeunesses brīvprātīgajiem) vai arī kā bērniem demonstrēt „šādi strādāt ir bīstami”.

Rīt Benjamin ir dzimšanas diena, naudu tērēt negribēju, arī ideju īsti nebija, ko viņam uzdāvināt, turklāt veikalu pieejamība šeit ir ļoooooti knapa, tā nu izdomāju izcept šim torti. Kopš sen atpakaļ notikušā internacionālā vakara, kad latvietis Edgars bija izcepis medus torti, visi par to baigi jūsmoja, tā nu izdomāju Benjamin izcept tieši šo torti. Uhh, tā nu gan paņēma daudz laika, tad jau rīt redzēšu, vai pūliņi būs bijuši rezultāta vērti. It kā jau mīkla garšoja kā nākas un netika piesvilināta (kas mani šīs tortes sakarā biedēja visvairāk), bet tad redzēs, cik labi sasūksies un kā garšos ar šo "it kā krējumu", kas gan līdz galam nav 100% krējums manā izpratnē...

29. oktobris

Šodien vēl vairāk jutos kā mērkaķis kokā, jo nu jau bija fasādei klāt jānaglo dēļi, kam atrodoties tādā augstumā, kur citi nevar palīdzēt ar dēļa pieturēšanu, jāpagūst gan pieturēt dēli, gan pieturēt naglu, gan uzbliezt ar āmuru... Ak jā, vēl nācās mazliet paniekoties ar elektrisko rokas ripzāģi, bet lai gan šis ir ātrāks zāģēšanas variants, es tomēr dodu priekšroku parastajam rokas zāģim...

Pirms kāda laiciņa kārtojot vienu telpu armēnis atrada nelielu skaņas pastiprinātāju. Es gan neliku lielas cerības, ka tas darbosies, jo pārsvarā visas šeit atrodamās šķietami vērtīgās lietas ir sabojājušās. Bet... šodien Nils beidzot bija atradis elektrības vadu, un es varēju kasti pārbaudīt, un... un izrādījās, ka darbojas!!! Jēēē,  nu manai koklei privātais skaņas pastiprinātājs ir nodrošināts!

Franču valodas stundā (šeit gan skaidrības labad jāpiemetina, ka liela jēga no šīm „stundām” nav, es tās uztveru galvenokārt kā iespēju pamainīt vidi) pārliecinājos, ka vakar ne-dienas laikā ceptā kūka tomēr sanākusi laba, par spīti dīvainajai izkusušā sviesta kārtai, no kuras šodien par laimi vairs nebija ne miņas.

No franču valodas skolotājas mani savāca Laura, Sandrine un Chanok, lai kopīgi dotos uz „batakoa” nodarbību. No sākuma nodarbība likās ļoti interesanta, bet tuvojoties plkst. 22.00 nogurums ņēma virsroku un palika šausmīgi grūti koncentrēties nelatviskajiem ritmiem, kur caurmērā sanāk spēlēt uz dažādiem minimāli sajūtamiem atsitieniem. Vienu brīdi pat šķita, ka apkārt valda mežonīgs ritmu haoss, bet es vienkārši biju tik sagurusi, ka nespēju uzķert savu ritmu... Varbūt konkrētie ritma instrumenti īsti neatbilst manai gaumei, tomēr šķiet, ka šī varētu būt laba iespēja trenēt savu ritma izjūtu un pie viena nokļūt arī kādā mazliet citā vidē (lai gan man ļooooti patīk mana kalnainā dzīvesvieta) un redzēt jaunas sejas.

28. oktobris

Man uzradusies interneta problēma amerikāņa personā – kā parasti pamodos plkst.  6.30, lai plkst. 7.00, kamēr visi vēl saldi čuč, varētu lietot internetu (tad pēcpusdienā vai vakarā nav jāgaida rindā vai arī jāstreso par to, ka kāds gaida rindā aiz manis), bet ko es ieraudzīju nokāpjot lejā pie interneta vada? Amerikāni! Labi, ka viņš pēc neilga laiciņa mani palaida, bet nu jā, viņam arī paradums celties agri un mest aci uz interneta pusi. Sasodīts.

Tāda sajūta, ka šī nebija īsti mana diena. Lai ko darītu, viss gāja šķērsām – vairākas reizes gandrīz izmetu no rokām visādas lietas, aizdambēju izlietni (īstenībā divas izlietnes), kūka izcepās ar savādu izkusuša sviesta kārtu pa virsu (pēc tam sviests iesūcās iekšā, bet nu vienalga dīvaini), bet visģeniālākais bija ugunskurs uz pannas, kurš mistiskā kārtā radās no eļļas. Nebija iemesla, kāpēc eļļai būtu jāaizdegas, bet tā vienā brīdī vienkārši uzliesmoja. Jēēj... Skats, protams, bija iespaidīgs. Man nepatīk šādas dienas. Pārsteidzošā kārtā visi ēdieni bija lietojami un tika notiesāti pa tīro. Nu labi, vienīgi kūku pārbaudīsim rīt, jo to cepu līdzņemšanai pie franču valodas skolotājas, kā nekā – iepriekšējās divas reizes viņa mūs cienāja ar kūku.

Drūmo stāvokli un nogurumu pašā vakarā aizdzina spēle „Jungle Speed”, kuras laikā beidzot pamodās Solveigas mežonīgā un uzvaras kārā daba.

Interesanti, bet šķiet, ka šī bija ne tikai mana ne-diena, bet vispārēja ne-diena, jo pavārs mazlietiņ piesvilināja lazanju, amerikānis nedaudz sevi traumēja skaldot malku un vēlāk arī apsvilināja pirkstu, korejiete visu dienu bija nogurusi un arī viena francūziete teica, ka šī ir galīgi nelāga diena...

27. oktobris

Jēē, šodien atkal varēju nosušķēties ar sveķiem, jo bija jāmizo priedes baļķi. Vispirms gan tie ar lenti bija jānovelk no kalna lejā.

Pēcpusdienā jutos kā mērkaķis kokā – gandrīz 5 m augstumā ar vienu roku centos noturēties pie baļķa, piekārtot plēvi un turēt āmuru, bet ar otru tajā pat laikā plēvi pieskavot pie dēļiem (o, jā, jā, mans „mīļais” skavotājs, kas man nekad nav īsti paticis, kur nu vēl atrodoties uz siltumnīcas priekšējās fasādes, ja pietrūkst rokas ar kurām kārtīgi pieturēties)...