Dārzs.
Dārzs. Dārzs.
Ak, šie
trakie laikapstākļi – vakar bija tik mežonīgi auksti vēji, ka nācās tuntulēties
ziemas kažokos, bet šodien tik cepinoši karsta saule, ka pat vienā kreklā par
karstu, visiem nācās savas galvas slēpt dažāda paskata lakatos un citos šim
nolūkam derīgos apģērba gabalos gluži kā tādiem arābiem.
Pēcpusdienā
strādnieks Cedric uzaicināja mūs visus vakarā doties ciemos pie viņa uz pikniku
pagalmā. Iemesls – šī bija viņa pēdējā darba diena šeit. Skumji, ka tā... Cedric
bija visjaukākais „including team” strādnieks. Es pat teiktu – viena no
jaukākajām Francijā iepazītajām personām – vienmēr mierīgs un nosvērts,
pozitīvs, atvērts, ar gaišām un labvēlīgi starojošām acīm, radoši noskaņots,
nudien strādīgs, un vienkārši patīkams cilvēks. Jā, laikam jau fakts, ka viņš
mums pasniedza jogu, arī sevī daudz ko ietver.
Kad
ieradāmies viņa mājās, Cedric mūs izveda nelielā apskates lokā pa apkārtni.
Nokļuvām alā, kurā pirms 3 gadiem ilgstoši dzīvoja cilvēki, kuri fiziski
nepanes nekādu elektrisko starojumu (ak jel, nesaprotu, kā cilvēki ar šādu
kaiti maz var izdzīvot mūsdienās). Bet vēl jo lielāks pārsteigums bija neliela
koka ēka, kuras vienu sienu veidoja klints. Pats Cedric tur šad un tad dzīvo.
Iedomājos, cik perfekti būtu tāda koka būda piestiprināta pie klints okeāna vai
jūras malā – no vienas puses tevi apņem klints, bet paveroties pa logu – okeāna
plašumi. Tas gan būtu ideāli!
Mani pārsteidza,
cik ļoti pozitīva, mierpilna un gaiša atmosfēra valdīja Cedric mājās gan ārā,
gan iekštelpās. Burtiski šķita, ka gaiss virmo no pozitīvām enerģijām. To nav
iespējams izskaidrot. Likās, ka šeit ir iespējams uzlādēties ar labu enerģiju.
Visu laiku tāda „pāris centimetrus virs zemes” sajūta. Es vēlāk domāju, kāpēc
mūsu ciemā nepārņem tikpat pozitīvas sajūtas, jo ģeogrāfiskais novietojums gana
līdzīgs (arī visapkārt kalni), māju vecums arī līdzvērtīgs. Nonācu pie
secinājuma, ka Cedric un viņa draugi ciemu veido sev un dara to ar mīlestību,
savukārt mēs savā ciemā uzņemam dažādus pusaudžus, kas šeit atrodas nelabprāt
un attiecīgi ienes nelabu enerģētiku. Un gan jau vispār fakts, ka te cilvēki
nāk un iet, arī vietas enerģētikai nemaz par labu nenāk - tikai savazā visādas
enerģijas.
Pikniks ar
dziesmām ģitāras pavadībā – ideāls vasaras vakars...
Atklājās, ka
mājā iekšā ir divi flīģeļi! Jau divas klavieres būtu – ooo, forši; viens
flīģelis būtu – ho, ho, vareni; bet divi flīģeļi – nepārspējami! Cedric gan nav
nekādas muzikālās izglītības, bet pašmācības ceļā viņš mācās spēlēt klavieres
un čellu. Čells patlaban atradās vienā citā viņa dzīvesvietā, tāpēc viņš
piedāvāja kopīgi uzspēlēt klavieres. Neesmu liels improvizāciju fans. Ja varu
improvizēt viena, tad vēl tā, bet ja jāsaspēlējas ar kādu kopā, nu tad gan es
varu aizbēgt prom. Šoreiz piekritu un... varu teikt, ka šī, iespējams, bija
pirmā reize, kad nudien izbaudīju improvizāciju... Tik tiešām izbaudīju šo
trauslo mirkli, kad redzot vien otra seju un nenojaušot, kas tiks spēlēts,
radījām jauku kopskanējumu... Tik skaists, bet tik trausls šis mirklis, kad
top. Kad top mūzika, kas pēc pāris sekundēm aiziet jau pagātnē. Šis mirklis,
kad tu uztver otra sajūtu lidojumu un spēj pielikt klāt savējo... Gribētos pierakstīt
un saglabāt? Nē, tur jau tas skaistums – mirkļa vienreizīgumā un
neatkārtojamībā. Kā ziepju burbuļi – uzmirdz, mirkli palido un pārsprāgst.
Varbūt arī vispār kopumā dzīvē vairāk jāiemācās izbaudīt un palaist vaļā,
necenšoties piefiksēt?
Skaists
vakars.
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
Francija, La Baumette
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
 |
| Francija, La Baumette |
