1. oktobris

Viiiiiiīīīī, cik iedvesmojošs un patīkams rīta sākums!!! Vienmēr ir priecīgs prāts, kad kāda brauciena biļetes ir kabatā, tā nu arī šorīt beidzot iegādājos vilciena biļetes turp un atpakaļ uz Parīzi. Jēēē!!! Bet... šoreiz ne tik daudz Parīzē ir „tā sāls”, cik gan kompānijā, ar ko Parīzē satikšos... Ak, jāsāk skaitīt dienas līdz braucienam! Heh, vispirms gan laikam mēneši – brauciens paredzēts novembra beigās. Lai gan īstenībā gan nepaspēšu ne acu nomirkšķināt, kā tas jau būs klāt, jo laiks lido, ai, kā lido...

Pa dienu darbojāmies pie siltumnīcas izveides – pāris meiteņu sabiedrībā (protams, vīriešu virsvadībā) taisījām konstrukciju, lai durvis iestiprinātu siltumnīcas karkasā.

Šodien iesāku savu, hmm, nezinu, kā lai īsti nodefinē, teiksim - mini fotoprojektu. Ir doma katru dienu (cik nu iespēju robežās tas izdosies) fotografēt vienu konkrētu dabas ainavu, lai pēc gada (njā, īstenībā pēc 11 mēnešiem, jo septembrī noslaistījos un neķēros pie šīs domas realizācijas) salīdzinātu, kā tā mainījusies cauri gadalaikiem. Protams, būtu ideāli to katru dienu darīt vienā un tajā pašā laikā, lai varētu sekot līdzi izmaiņām arī saules un zemes attiecību stāvoklī, bet nu tas būtu diezgan grūti realizējams nodoms. Sākumam pietiks ar šo. Plānoju bildes, piemēram, katra mēneša beigās (vai biežāk) apkopot speciāli šim nolūkam radītā blogā. Istabas biedrene pasvieda labu ideju pašās beigās visas bildes apvienot video, jā, nudien laba doma.

Vihāā, pirmā EBD kabatas nauda nudien ir manā kabatā, cik priecīgi!

Laura šodien stāstīja, ka pa retam šeit tiek rīkotas tādas svinīgas „restorāna tipa” vakariņas, uz kurām tiek ielūgti tuvējo ciemu iedzīvotāji, parasti sanāk ap kādiem 50 cilvēkiem. Tad nu viņa prasīja, vai mēs arī tādas labprāt rīkotu un vai es būtu ar mieru koncertēt. Protams, kas gan tas par jautājumu, loģiski, ka es esmu ne tikai ar mieru, bet ar vislielāko prieku gatava koncertēt. Viņai ir doma šādu pasākumu rīkot jau salīdzinoši drīz – oktobra beigās. Es drošības labad uzjautāju, cik garu koncertu vajadzētu, un atbilde bija – nu vismaz kādas 45 minūtes... Āāāāāāaaa!!! Man taču nav tik gara solo programma!!! Pēc pāris mēnešiem – labi, bet ne jau pēc mēneša! 45 minūtes taču ir sasodīti daudz. Bet nu nekas, beigās vienojāmies, ka var arī mazāk. Uff....

Šovakar man arī bija neliels 11 dziesmu koncertiņš franču skolas klasei un viņu audzinātājiem, kas pie mums apmetušies līdz piektdienai. Lai man pašai būtu interesantāk, palūdzu manai istabas biedrenei piespēlēt uz neliela, mazliet salauzta ksilofoniņa (pāris skaņu plāksnītes pazudušas, bet tas nekas, esošās skaņas skan gana labi un koklei ļoti atbilstoši) un uz govju/aitu zvaniem. Mums gan īsti nebija laiks samēģināt kopā, bet nu nekas. Es jau smējos, ka uz to lielo vakariņu koncertu gan laicīgi kaut kas jāsaštuko kopā ar viņu un vācieti un ja nu vēl kāds grib pievienoties. He, he, mūsu jau tā mazā istaba sāk pārvērsties par mūzikas noliktavu - mana kokle, blokflauta un mutes ermoņikas + „nāsīs ievilktie” govju/aitu zvani + ksilafoniņš + visai paštaisīta paskata džambs, kas gan skan labi. Vēl tikai jāuznes augšā tās abas ne pārāk labi noskaņojamās ģitāras, un tad jau vispār te būs pilns komplekts. He, he, he....

Eh, ja vien visam pietiktu laiks... Kā izrādās, pat dzīvojot nekurienes vidū, visām vēlamajām brīvā laika lietām – kokles koncertprogrammas izveidei, jaunu dziesmu komponēšanai, zīmēšanai, regulāriem pārgājieniem, velo braukšanai, franču valodas apguvei, angļu valodas uzlabošanai, bloga rakstīšanai, grāmatu lasīšanai, pļāpāšanai ar citu kultūru pārstāvjiem, un vēl un vēl – laiks nepietiek... Ak. Uzdāviniet man kādas pāris papildu stundas diennaktī!