2. oktobris

Jau kārtējo reizi ceturtdienas blāa blāaa blāā (nezinu, kā pierakstīt francisko variantu šim pasākumam, bet latviski tulkojuma īsti nav) laikā, kad tiek apspriesti dažādi sadzīviski jautājumi, kā problēmu citi minēja interneta ierobežojumu un to, ka caurmērā nepārtraukti gadās, ka vairāki cilvēki grib lietot internetu vienlaicīgi. Kopš lietoju internetu no rītiem, mani šis jautājums īpaši nesatrauc. Protams, būtu jau jauki, ja varētu tikt pie interneta, kad vien ienāk prātā, bet nu var iztikt arī šādi. Šai problēmai kā risinājumu mēģinās pievienot vēl vienu interneta vadu –vienlaicīgi internetu varēs lietot divi cilvēki. Kad armēnis jautāja, vai nav iespējams pieslēgt wifi, tad kā galveno argumentu „nē”, minēja to, ka tas nav veselīgi un ja mūs varbūt tas īpaši nesatrauc, tad viņi savā birojā negrib strādāt nepārtrauktā starojuma iedarbībā. Protams, ir ļoti jauki, ka viņi šādi piedomā par veselību, taču tas ir absolūtā pretrunā ar to, ka viņi nepārtraukti smēķē vienu cigareti pēc otras. Kur loģika?

Blāā blāā blāā laikā uz lapiņām bija jāuzraksta, kas nedēļas laikā patika vislabāk, bet kas nepatika un kam vajadzētu meklēt risinājumus. Oo, vairāki pie nedēļas patīkamākā notikuma bija minējuši manu vakardienas koncertu, cik jauki...

Šodien man jau bija kārtīga braukšanas stunda Nils vadībā, tikai šoreiz ar citu mašīnu, pie kuras sajūga un gāzes attiecībām piešauties bija daudz vieglāk nekā pie busiņa. Izbaudīju visādus līku loču ceļus gan lejup, gan augšup, gan uz šosejas, līdz beigās nonācām uz viena ceļa, kur smejoties jautāju – „Vai šī ir pārgājienu taka?”. Šauruma un līkumu ziņā nudien izskatījās kā pārgājienu taka, bet īstenībā tas bija divvirzienu ceļš, kur pat vienai mašīnai knapi pietika vieta...

Benjamin, kurš ir šonedēļ ir atbildīgais par brīvdienu plāniem, piedāvāja sestdien doties uz vienu ciematu, kur būs vietējo izstrādājumu gadatirgus. Es jau sapriecājos, cik forši, bet... čehu brīvprātīgais Josef (jā, jā, tas pats, kura paslēpto riteni sestdien meklēju gandrīz stundu)piedāvāja doties kalnu pārgājienā mazliet tālāk esošos kalnos, ja izdosies pierunāt vienu strādnieku arī doties, jo viņam savukārt ir mašīna, ar kuru līdz turienei nokļūt. Protams, ka izvēlēšos par labu kalniem, nevis gadatirgum, ja izdosies sarunāt strādnieku ar mašīnu un ja abas aktivitātes iekritīs vienā dienā. Būs jau mazliet žēl palaist garām vietējo amatnieku darinājumu aplūkošanu, bet nu vismaz neiztērēšu naudu par kādiem niekiem. Nu tad jau redzēs, vai vispār būs šis pārgājiens, varbūt, ka nemaz nebūs... Josef stāstīja, ka caurmērā visa šī gada garumā (viņa projekts nākošajā nedēļā beigsies) kalnu pārgājienos devies viens pats, jo citi šādā aktivitātē nav bijuši īpaši ieinteresēti. He, he, ka tikai mani negaida tas pats liktenis. Man gan šķiet, ka citi uz šo viņa savrupību skatās mazliet greizi un mētā visādus jociņus par to, ka viņš tik bieži visur dodas ar divriteni. Nu nezinu, man liekas absolūti normāli, ja cilvēks brīvo laiku vairāk vai mazāk grib pavadīt savā nodabā un ritenis tam ir lielisks palīglīdzeklis, turklāt tupēt ciemā tikai tāpēc, ka pārējie negrib doties pārgājienā, būtu vairāk nekā muļķīgi. Tā jau ir, ka lielākoties cilvēki ir bara piekritēji un tiklīdz kāds sāk vairāk atšķelties no bara, tad visi sāk uz viņu tā maķenīt greizi skatīties. Ha, ha, gan jau pēc Josef aizbraukšanas es būšu šāds īpatnis, kurš lielākoties izvēlas brīvo laiku pavadīt savā nodabā, bet kas tad man... Šajā sakarā man ļoti patīk citāts, ko Itālijā man teica Signe (apelsīnpiedzīvojumubiedrene no latviešu cilts) „ērgļi lido vienatnē, aitas dzīvo baros”. Protams, saistībā ar „ku kūūū bēēēē” man aitas ir sasodīti mīļas, bet no šī citāta skatu punkta būšana par aitu man nekādu prieku nesagādā. Labāk kā ērglim – planēt, kur vien ienāk prātā... Un lai tās aitas mīcās pa savu aploku, ha!