Brīvdiena! Tā iesākās ar ilgu
zinātniskas grāmatas lasīšanu (šeit nav īpaši liela grāmatu izvēle angļu valodā,
bet man jau dikti patīk šāda tipa grāmatas par visu zinātnes virzienu
vienotību, kurās kopā tiek savīta filozofija, dabaszinātnes, māksla, utt., tā ka nesūdzos), kas
noveda pie iedvesmas izcept ābolkūku.
Pēc pusdienām es, Laura,
Lisa, Chanok, Narek un viena franču sieviete, kas pie mums viesojas brīvdienās,
ar divām mašīnām devāmies uz ezeru Lac de Serre Poncon. Kad krāmēju līdzņemamās
mantas, Chanok man vaicāja, vai es peldēšu. Es pretī nosmēju, vai šī traka –
pirms pāris dienām te bija sniegs, bet tagad viņa man prasa, vai es peldēšu. Bet
tomēr katram gadījumam peldkostīmu un dvieli somā iesviedu.
Kad nonācām pie ezera, daži
gribēja spēlēt volejbolu, daži vienkārši sēdēt uz vietas, bet es gribēju
izpētīt visu apkārtni, tāpēc devos klaiņot apkārt savā nodabā. Ooo, tik
skaisti!!! Kalnu ieskauts ezers ar tirkīzzilu ūdeni un klinšainiem krastiem...
Nonācu kādā vientulīgā pludmalē. Saule sildīja tik ļoti spoži, ūdens bija tik
kārdinoši zili zaļš, ka sapratu – jāpeld! Kad tad vēl es tikšu pie tādas
izdevības, jo straujiem soļiem nāk lielais, baltais briesmonis – ziema. Tikai mazmazītiņa
problēma – soma ar peldkostīmu un dvieli palika pie pārējiem. Lai gan... tā jau
nav nekāda problēma, jo peldēties pa pliko ir simtreiz patīkamāk nekā ar
peldkostīmu. Pilnīga saplūšana ar dabu. Tad nu ko – drēbes nost un ūdenī iekšā.
Lai gan ir pašas oktobra beigas, tomēr ūdens bija pat maķenīt siltāks nekā
vasaras vidū Norvēģijā, tā ka nebija tik
traki. Bet cik laba sajūta pēc tam! Vienīgi bija mazlietiņ dīvaini dzirdēt, kā
kaut kur augšā runā cilvēki (tur bija daaaauuudz piknika vietu) un nezināt, vai
viņi nāks lejā vai nenāks. Kaut gan - kāda starpība...
 |
| Lac de Serre Poncon |
 |
| Lac de Serre Poncon |
 |
| Lac de Serre Poncon. Tieši tik zili zaļš ūdens bija ezerā... |
 |
| Lac de Serre Poncon |
 |
| Lac de Serre Poncon |
 |
| Lac de Serre Poncon |
 |
| Lac de Serre Poncon |
 |
| Lac de Serre Poncon |
 |
| Lac de Serre Poncon |
Izbaudījuši ezeru kā nu
kurais, tālāk devāmies uz Gap pilsētu. Kad nonācām centrālajā vecpilsētas
laukumā, kurā pēc stundas sarunājām tikties, un Laura prasīja, vai gribam klīst
katrs atrsevišķi vai visi kopā, es atbildēju, ka gribu iet atsevišķi, uz ko
Laura nosmējās: „Nu jā, jā, par tevi jau zināms, ka tev patīk staigāt vienai un
nepatīk cilvēki.” He, he, tik traki gluži nav, bet ja es ļoti labi apzinos, ka
pārējos interesē veikali un kafejnīcas, bet es caurmērā eju šīm iestādēm ar
līkumu, tad kāpēc gan lai es gribētu iet kopā ar pārējiem? Man patīk iet, kur
deguns rāda. Mans deguns, nevis kāda cita deguns. Tā nu stundas laikā
izstaigāju krustām šķērsām visu vecpilsētas sadaļu, rātsnamā paguvu aplūkot
foto izstādi un pēc tam garlaikojos gaidot pārējos, jo pilsēta šķita gandrīz
izmirusi. Sestdienas vakars, bet uz ielām tik ļooooti maz cilvēku! Man,
protams, nepatīk cilvēku masas, kuras ar
savu steigu uzdzen stresu, toties man patīk vecpilsētu kafejnīcās sēdošās
cilvēku masas un pa ielām lēni ejošie pilsētas izbaudītāji, kas pilsētām piešķir
īpašu šarmu. Bez šīm pilsētas baudītāju masām pilsēta liekas nedzīva,
garlaicīga, bez dvēseles. Jā, te bija šauras ieliņas, krāsainas mājas ar krāsainiem
slēģiem, kas man patīk, bet... šī pilsētas baudītāju trūkuma dēļ Gap man likās pārāk garlaicīga.
 |
| Gap |
 |
| Gap |
 |
| Gap |
 |
| Gap |
 |
| Gap |
Atpakaļceļā Laura ar Chanok
devās uz ballīti Le Fai, bet es pa tumsu šoferēju mūs mājās uz Vaunieres (tieši
tāpēc mums bija divas mašīnas, no kurām vienu atstājām Veynes, lai atpakaļ ceļā
varam sadalīties uz diviem maršrutiem).
Atbraukusi mājās tiku pie „ģeogrāfijas
stundas” par Ameriku. Eric vairāk kā stundu rādīja dažādas fantastiskas Amerikas
vietas un stāstīja, ar ko katra ir īpaša. Viss. Jāgrabina nauda ceļojumam uz
Ameriku - daba tur ir vienkārši grandioza.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru