Viiiī, kārtējais prieciņš pa
pastu! Ha, ha, ja jūs tā turpināsiet (piparmētru tēja, kļavu lapas, tagad arī
rudzupuķes), tad man drīz uz plauktiņa būs visa Latvijas flora...
Ha, vakar domāju, ka visu
svētdienu pavadīšu slaistoties, bet: 1) ārā joprojām tik fantastiski saulaina
atvasara bez neviena aizdomīga mākonīša pie debesīm; 2) mājā bija diezgan
trokšņains, un armēnis jau atkal bija uzgriezis savu klubu mūziku; 3) „The
mountains are calling and I must go” [John Muir] – šito citātu man vakar
amerikānis pateica, kā savu mīļāko citātu, un tas nudien ir tik ļoti, ļoti
patiess. Ņemot vērā visus šos faktorus, kas lika dīdīties krēslā un neļāva pat
mierīgi nosēdēt pie brokastu galda, jo nudien šķita, ka kalni mani sauc, es....atkal
krāmēju somu un devos pie šejienes pārgājienu kompanjona ar jautājumu: „Es
došos pārgājienā, gribi pievienoties?”. Sākotnēji man bija doma doties uz
piramīdai līdzīgo kalnu (kurā biju vienreiz uzkāpusi ar Lisa no Zviedrijas, bet
toreiz viss bija mākonī tīts un nekas nebija lāga redzams), no kura tālāk iet
pakāpelēt pa citām virsotnēm, tomēr jau pārgājiena pirmajā pusē sapratu, ka
iepriekšējie divi pārgājieni manus spēkus ir pamatīgi izsmēluši un labi, ja
vispār tikšu līdz nolūkotajai piramīdveida virsotnei, jo uz to ir ļoti, ļoti
stāvs kāpiens.
Pirms bijām uzsākuši gājienu,
armēnis mani satika gaitenī un, ieraudzījis manu mugursomu, jautāja: „Kur tu
dosies? Atkal pārgājienā?? Trakā!”. Nu lūk, tieši tāda te lielākajai daļai ir
attieksme pret pārgājieniem, tikai es nesaprotu, kā tas ir iespējams, dzīvojot
tik brīnumainā vietā...
Kad bijām tikuši līdz
pārgājiena takas posmam pēc upes, atkal atskanēja baznīcas zvans un mēs abi
reizē iesaucāmies: „Tikai ne atkal!”, jo vakar ar baznīcas zvanu (kuru
izdzirdējām atrodoties apmēram šajā pašā vietā) iesākās bļaustīšanās mežā vairāku
stundu garumā.
Uhh, šodienas kāpiens gan
bija grūts. Taisījām daudzas, daudzas sīkas pauzītes. Vienu brīdi paskatoties
uz mani, Eric pat jautāja, vai es esmu droša, ka šodien gribu sasniegt
virsotni. Laikam jau izskatījos nenormāli pārgurusi. Viņš teica, ka kopš
iepriekšējiem diviem pārgājieniem viņam mazliet sāp kāju muskuļi, bet man
drīzāk bija tāds vispārējs nogurums, nevarētu teikt, ka kājas jutās īpaši
citādāk kā ikdienā. Lai kā arī būtu ar to nogurumu, ja reiz biju ieņēmusi
galvā, ka šodien gribu sasniegt šo virsotni, tad tur nav nekādu jautājumu –
ātrāk vai lēnāk, bet jākāpj.
Oo, bet sajūta beidzot,
beidzot, beidzot sasniedzot virsotni bija lieliska un skati, kas pavērās –
fantastiski. Kad uzsākām pārgājienu, es pat nebiju iedomājusies, ka paliksim
tur līdz saulrietam, jo izgājām no mājas diezgan agri – mazliet pēc plkst. 11.
Bet... atrasties kalna virsotnē ir tik jauki, ka netīšām sagaidījām arī
saulrietu.
Ha, ha, ha, saņēmu jautājumu,
vai Latvijā atverami telefoni ar pogām ir izplatīta parādība...
Saulīte sildīja tik patīkami,
turklāt nogurums pēc kāpiena bija tik liels, ka abi uz kādu laiciņu vienkārši
atlūzām. Kāda gan vaina mazliet pačučēt kalna virsotnē? Pēcāk amerikānis lasīja
grāmatu, bet es nespēju novērst acis no apkārtnes daiļuma. Likās, ka laiks ir
apstājies vai vienkārši neeksistē. Kalnos valdīja tāds miers un klusums, ka
nudien šķita, ka pastāv tikai šis mirklis un nav nekāds „pirms” vai „pēc”.
Bezlaiks.
 |
| Vaunieres |
 |
| Vaunieres |
Kāpiens lejup pēc saules
norietēšanas bija diezgan sarežģīts, jo kalns ir ļoti, ļoti stāvs, bet tumsā
grūti saprast, kur stabilāk nolikt kāju. Vienu reizi pat uz šķembām piezemējos
uz pēcpuses, bet nu labi, ka tieši tā, nevis kā citādāk.
Lejupceļā Eric teica: „Bet
rītdien gan lūdzu vairāk nekādu pārgājienu!”.
Kad atgriezāmies mājās, Sandrine
teica, ka viņai ir deja vu sajūta – abi tieši tāpat kā vakar ieradāmies gana
vēlu, bruņojušies ar koka mietiem un priecīgi, bet pārgājiena nogurdināti. Viņa
teica: „Oo, trīs dienu laikā jūs esat apgājuši apkārt gandrīz vai visiem
kalniem ap Vaunieres, iespaidīgi!”.
Amerikānis vēlāk mazgājot
traukus smējās: „No rīta domāju, ka pavadīšu šo dienu absolūti mierīgi, bet nē,
kas tev deva – Solveiga piedāvā doties pārgājienā...”. He, he, ko padarīsi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru