Šodien vēl vairāk jutos kā mērkaķis kokā, jo nu jau bija
fasādei klāt jānaglo dēļi, kam atrodoties tādā augstumā, kur citi nevar
palīdzēt ar dēļa pieturēšanu, jāpagūst gan pieturēt dēli, gan pieturēt naglu,
gan uzbliezt ar āmuru... Ak jā, vēl nācās mazliet paniekoties ar elektrisko
rokas ripzāģi, bet lai gan šis ir ātrāks zāģēšanas variants, es tomēr dodu
priekšroku parastajam rokas zāģim...
Pirms kāda laiciņa kārtojot vienu telpu armēnis atrada
nelielu skaņas pastiprinātāju. Es gan neliku lielas cerības, ka tas darbosies,
jo pārsvarā visas šeit atrodamās šķietami vērtīgās lietas ir sabojājušās.
Bet... šodien Nils beidzot bija atradis elektrības vadu, un es varēju kasti
pārbaudīt, un... un izrādījās, ka darbojas!!! Jēēē, nu manai koklei privātais skaņas
pastiprinātājs ir nodrošināts!
Franču valodas stundā (šeit gan skaidrības labad
jāpiemetina, ka liela jēga no šīm „stundām” nav, es tās uztveru galvenokārt kā
iespēju pamainīt vidi) pārliecinājos, ka vakar ne-dienas laikā ceptā kūka tomēr
sanākusi laba, par spīti dīvainajai izkusušā sviesta kārtai, no kuras šodien
par laimi vairs nebija ne miņas.
No franču valodas skolotājas mani savāca Laura, Sandrine un
Chanok, lai kopīgi dotos uz „batakoa” nodarbību. No sākuma nodarbība likās ļoti
interesanta, bet tuvojoties plkst. 22.00 nogurums ņēma virsroku un palika šausmīgi
grūti koncentrēties nelatviskajiem ritmiem, kur caurmērā sanāk spēlēt uz
dažādiem minimāli sajūtamiem atsitieniem. Vienu brīdi pat šķita, ka apkārt
valda mežonīgs ritmu haoss, bet es vienkārši biju tik sagurusi, ka nespēju
uzķert savu ritmu... Varbūt konkrētie ritma instrumenti īsti neatbilst manai
gaumei, tomēr šķiet, ka šī varētu būt laba iespēja trenēt savu ritma izjūtu un
pie viena nokļūt arī kādā mazliet citā vidē (lai gan man ļooooti patīk mana
kalnainā dzīvesvieta) un redzēt jaunas sejas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru