Atkal
darbojos virtuvē. Vēlāk pēcpusdienā teicu smagas atvadas Patricia... Tik
sasodīti skumji!!!
Visa gada
garumā ar Eric nebija nevienas kopbildes, bet tagad netīšām tikām pie kopbildes
tomātu ielenkumā.
 |
| Francija, Vaunieres - ar amerikāni Eric mūsu siltumnīcā |
Bet atlikusī
dienas daļa izvērtās par filmas cienīgu scenāriju.
Septiņu
cilvēku sastāvā (es, Patrick, Lisa un viņas puisis un draugs no Vācijas, „adult
workcamp” dalībnieces Aneta un Dasha) devāmies iekarot Toussiere. Neviens no
mums tur iepriekš nebija bijis. Taka ātri vien pazuda, un mēs devāmies augšup
pa tādu kā vecu upes gultni. „Hiking” ātri vien pārvērtās par kārtīgu „climbing”.
Sasniedzām punktu, kur ceļā bija klinšu siena cilvēka augumā. Aneta un Patrick
kaut kā nebūt uzrāpās augšā. Lisa gribēja mēģināt citu augšā nokļūšanas veidu
pa šķembu nogruvumu, bet secināja, ka tas tomēr nebūs iespējams. Bet arī
lejupceļš no viņas pašreizējā atrašanās punkta diez ko vienkāršs vairs nebija.
Beigu galā viņa izlēma pārgājienu neturpināt un kopā ar savu puisi devās
atpakaļ. Mēs turpinājām ceļu, kas pēc pievarētās sienas likās salīdzinoši
vienkāršāks. Bet tad... tad sasniedzām gana vertikālu sienu, kas sastāvēja no
akmeņiem un šķembu nogruvuma. Tā jau nebūtu nekas tik dikti briesmīgs kāpelēt
augšup pa akmeņu sienu, bet diemžēl šie akmeņi bija no tāda materiāla, ka tie
nepārtraukti dalās sīkās šķembās un uz tiem lāga nevar paļauties. Jebkurā
gadījumā atpakaļceļš izskatījās vēl nereālāks par ceļa turpinājumu, tā ka nācās
vien doties tālāk. Brīžiem nudien pat lāga nebija, kur pieķerties, bet virsma
bija teju vertikāla. Ak jel, pēc šī augšupposma pievarēšanas visi teicām, ka
šis bija mūsu vistrakākais un bīstamākais pārgājiens. Skatoties no augšas uz
leju, pat nešķita ticami tas, ko nupat bijām paveikuši. Arī turpmākais ceļš
bija visai stāvs un ne pārāk drošs, bet vismaz segums bija daudz patīkamāks –
zāle. Ar šādiem piedzīvojumiem sasniedzām Toussiere. Mūsu sākotnējais plāns
bija ceļu turpināt uz piramīdveidīgo kalnu, kurā es divas reizes biju bijusi un
zināju atpakaļceļu uz ciemu. Tomēr secinājām, ka Toussiere un piramīdu
pārgājienu taka nemaz nesavieno. Dīvaini. Es zināju, ka savienojošai takai
jābūt, bet tā nudien nebija nekur redzama – viena pusē ļoti stāva ar zāli
apaugusi nogāze, otrā pusē – ļoti stāvs šķembu nogruvums. Stāvot uz šīs
šķautnes sāka likties, ka varbūt šī šķautne kalpo kā pārgājienu taka, bet
vairāk piedzīvojumus mums šodienai negribējās. Tā nu izlēmām doties uz netālu
esošo aitu vīra būdu, jo no turienes 100% bija jābūt takai uz Vaunieres.
Aizgājām līdz būdai, bet no turienes laukā izmetās divi nikni ganu suņi. Gājām
būdai ar līkumu. Uzgājām stabu uz kura bija norāde gan uz Vaunieres, gan uz
ciemu pretējā virzienā. Pretējā virzienā veda autoceļš, bet Vaunieres virzienā taka
nebija redzama. Hmm... Lejā kaut kā jātiek. Pētījām, pētījām pļavu, bet
vienīgais, kas kaut nedaudz līdzinājās takai bija gandrīz izkaltusi upes gultne.
Izlēmām doties lejup pa to. Ilgu laika posmu viss bija labi. Protams, nācās
palēkāt pa akmeņiem un pretējā virzienā došanās būtu sarežģīta, bet mūs
interesēja lejupceļš. Bet tad... tad sasniedzām ~ 3 m vertikālu posmu, kura
apakšā bija neliels baseiniņš un pēc tam atkal kāds ~ 3 m augsts vertikāls
posms. Lejupceļš pa upes gultni šeit beidzās. Jāmeklē citas iespējas. Nācās iet
pa krastu, kas bija arī teju vertikāla nogāze ar šķembām, lapām un krūmiem. Vienā
dodoties lejupvirzienā paslīdēju un labu gabalu nošļūcu lejup uz pēcpuses. Tā
kā saulriets tuvojās lieliem soļiem, turpinājām lēnā garā doties uz priekšu.
Tas nudien bija lēni, jo krauja bija ļoti stāva un šķembu dēļ visu laiku bija
jāgaida, kamēr iepriekšējais cilvēks ir labu gabalu uz priekšu, lai netīšām
neuzsviestu viņam virsū kādas šķembas. Saule jau bija gandrīz norietējusi, bet
mēs joprojām atradāmies krauju ielenkumā bez mazākās nojausmas, kā tikt mājup.
Tik stulbi – no vienas puses bijām apmaldījušies, jo nebija ne jausmas, kā tik
laukā (ceļš lejup, augšup vai uz priekšu solīja tikai nezināmas kraujas, bet
ceļš atpakaļ arī nebija visnotaļ īstenojams, turklāt saule jau bija gandrīz
norietējusi), no otras puses nebijām apmaldījušies, jo tālumā labi redzējām
ciemam pieguļošo tīrumu. Tā kā kabatas lukturīši bija tikai man un vācu puisim,
turklāt šīs ceļš bija bīstams pat dienas gaismā, izlēmām zvanīt glābšanas
dienestam. Visu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka 112 darbojas pat tur, kur nav
telefona zonas. Izrādījās, ka tās ir tīrākās muļķības. Par laimi Patrick uz īsu
brīdi izdevās sazvanīt glābējus. Viņš gribēja izsaukt helihopteri, bet viņi
teica, ka diemžēl jau ir pārāk tumšs un viņi var vien atsūtīt ugunsdzēsējus.
Patrick sāka skaidrot, kur aptuveni mēs atrodamies, bet telefona sakari
pārtrūka. Viņš zvanīja glābšanas dienestam vēl kādas trīs reizes, līdz beigu
galā paspēja līdz galam izstāstīt visu viņiem nepieciešamo informāciju, pirms
pārtrūka telefona sakari. Tā nu atradām kādu nebūt stabilu punktu, kur visi
piecatā varējām satilpt un gaidījām. Gaidījām. Gaidījām. Sāka palikt auksti,
bet lēkāt, lai sasildītos nebija iespējams. Tad pamanījām tālumā gaismas un es
sāku pūst svilpi. Vēl pirms neilga laika domāju, ka savā somā esošo svilpi nekad
nelietošu, bet, redz, izrādījās noderīga štelle. Smējos, ka jūtos kā filmā „Titāniks”
– mēs atrodamies uz ledus gabala un tik pūšam svilpi. Dzirdējām, kā glābēji auro kur pretējā kalna
pusē. Ak nē.... Nu bija sajūta kā uz vientuļas salas esošam cilvēkam, kas
tālumā pamana kuģi, bet tas aizpeld pretējā virzienā. Bet par laimi viena no
saukšanas skaņām sāka skanēt mums kur tuvāk. Turpinājām gan censties ziņot par
savu atrašanās vietu ar lukturīšiem, gan svilpi, gan balsīm. Beigās aizas
pretējā pusē esošais glābējs mūs sadzirdēja un arī pamanīja. Viņš sazvanīja
mūsu pusē esošo glābēju un izgaismoja mūs, lai šis glābējs mūs var atrast. Tā
nu izgaismoti kā Misters Bīns ugunsdzēsēja pavadībā sākām augšupceļu. Tur bija
vēl viens ugunsdzēsējs, kurš sasaucās ar mūsu pavadoni, lai dotu mums ziņu, uz
kuru pusi jādodas takas meklējumos. Pēc pamatīga kāpiena, kas tika veikts
gandrīz četrrāpus, jo citādāk nebija veicams, sasniedzām trešo glābēju un tā
divu glābēju pavadībā devāmies uz ciemu. Skaidrs, ka tumsā paši šo taku nebūtu
atraduši un arī gaismā diez vai tik augstu būtu riskējuši kāpt. Taka gan arī
bija diez gan aizaugusi, nav brīnums, ka sākumpunktu nepamanījām. Tuvojoties ciemam
pretī jau nāca amerikānis. Pļavā bija vairākas ugunsdzēsēju mašīnas. Par laimi,
viņi visi bija laipni un pat nelika maksāt, sakot, ka šāds darbs ietilpst viņu
pienākumos. Ufff.... viss labs, kas labi beidzas!
Devāmies ēst
mums noglabātās vakariņas. Amerikānis stāstīja, kā viņi visi bija sēdējuši
vienā ēkā, kad pagalmā bija iebraukušas divas policijas mašīnas. Viņi bija
gājuši jautāt, kas noticis, un šie bija paziņojuši, ka kalnos ir apmaldījusies grupa
cilvēku no ciema. Mēs iepriekš bijām centušies ciemu sazvanīt, bet zonas
trūkuma dēļ tas neizdevās. Policija bija prasījusi sīku aprakstu ar mūsu tautībām,
valodām, kurās runājam, apģērbu, iespējamo ekipējumu.
Šis bija
manas dzīves trakākais piedzīvojums. Gluži kā no piedzīvojumu filmām.
Ja ugunsdzēsēji
nebūtu mūs atraduši, tad neatliktu nekas cits, kā gaidīt sauli un mēģināt doties
atpakaļ uz aitubūdu un tad doties pa autoceļu uz citu ciemu.
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
 |
| Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere |
