Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : jūnijs 2015

otrdiena, 2015. gada 30. jūnijs

30. jūnijs

Tāda svelme, ka tik turies!!! Kā uz cepešpannas...

pirmdiena, 2015. gada 29. jūnijs

Vasaras sezona nāk lieliem soļiem (tikai nedēļa palikusi, līdz te sāksies baigais ņigu ņegu), tāpēc šodien visiem bija paredzēts post Hotellerie, bet man par brīnumu Laura jautāja, vai es labāk gribu strādāt dārzā. Vai dieniņ, nu kas tas par jautājumu! Ja man jāizvēlas starp telpu tīrīšanu vai dārzu, protams, ka izvēlos dārzu!!!

Ņamm, upenes!

Visu laiku centos saprast, kam man jāpateicas par to, ka iepriekšējo nedēļu lielākoties biju riktīgi labā noskaņojumā. Šodien man pieleca – jo visu nedēļu trenējos koncertam un katru dienu spēlēju gan kokli, gan dziedāju. Tieši dziedāšana bija šis labā garastāvokļa iemesls. Neba velti ieteikums dziedāt tik bieži atrodams latviešu kultūrā.

Šovakar pie mums ciemos ieradās daļa no Le Fai brīvprātīgajiem. Visu vakaru nopļāpāju ar čali no Somijas.

svētdiena, 2015. gada 28. jūnijs

28. jūnijs

Jau pirms kāda laiciņa Patricia man piedāvāja sniegt koncertu viena grāmatu maiņas pasākuma ietvaros. Protams, ka teicu šim piedāvājumam: „JĀ!!!”. Koncerts gan bija kā mazs izaicinājums, jo vienai pašai sagatavot apmēram stundu garu programmu nav nekāda joka lieta, īpaši jau ņemot vērā, ka lielu daļu laika starp piedāvājumu un koncertu pavadīju blandoties apkārt brīvdienu ceļojumā.

Kad ar Eric un Sebastian ieradāmies St. Pierre d’Argencon ciematā, visi pagalmā ieturēja zviedru galda varianta pusdienas, kur arī mēs bijām laipni lūgti pievienoties. Patricia man bija teikusi, ka būs jāspēlē ap plkst. 14.00 un ap plkst. 17.00, šeit uz vietas viens vīrs teica, ka man jāspēlē ap plkst. 15.00 un ap plkst. 18.30. Tā kā man pirms dziedāšanas negribējās ēst, tad izmetu loku pa gleznu izstādi (pārsteidzoši labas gleznas, kas atkal liek domāt – kāpēc šie darbi nav ievietoti mākslas muzejos, bet kaut kādi modernās mākslas ķēpājumi ir?). Pa ceļam uz izstādes telpu ar svārkiem pamanījos ieķerties rožu krūma ērkšķos, izraisot vispārēju jautrību. Nemaz nebija tik viegli no ērkšķainā zara atbrīvoties – kā no vieniem ērkšķiem tiku vaļā, tā ieķēros citos. Labi, ka amerikānis nāca palīgā. Pēc tam izpētījām ciemu un aplūkojām grāmatu maiņas punktu. Visinteresantākais atradums bija grāmata „Viena diena Francijā” no 80. gadiem – jaukas fotogrāfijas. Uhh, diena bija nežēlīgi karsta, pat asfalts kusa, tāpēc devāmies meklēt ēnu. No vakardienas kempingošanas uz manu koncertu ieradās Sandrine, Lea un trīs pusaudži. Pēc kāda brīža pulksteņa rādītājs tuvojās plkst. 15.00, tāpēc paņēmu kokli un pastiprinātāju un centos saprast, kur tad man būs jāspēlē. Nu jau citi vīri brīnījās, vai tad es spēlēšu tik agri, būtu labi, ja es sāktu spēlētu laikā starp plkst. 16.00 un plkst. 17.00. Ha, ha, nu kas te notiek, ka katrs saka kaut ko citu? Nekādas skaidrības! Man pat nebija saprotams, kurš te vispār ir galvenais atbildīgais par visu. Ciema mērs arī grozījās apkārt, bet nešķita, ka viņam par šo pasākumu liela teikšana. Tā kā divi no pusaudžiem negribēja tik ilgi nīkt un gaidīt koncertu, tad Sandrine un Lea devās mājup, atstājot mums vienu no pusaudžiem. Lai gan kad ieradāmies bija neliels skaits cilvēku, brīdī, kad visēnainākajā vietā tika salikti krēsli un es sāku spēlēt, bija jau sanācis manāms pulciņš cilvēku. Ooo, lai manam pastiprinātājam dabūtu elektrību, nācās ieslēgt ciemata ielu apgaismojumu!!! Koncerts pagāja jaukā atmosfērā, un viss skanēja gana labi, pat balss mani nepievīla. Tiesa, pāris reizes karstuma dēļ nācās skaņot kokli, bet ko padarīsi... Galvenais, ka cilvēkiem patika.

Pēc tam devāmies pie Patricia, kur palikām līdz pat kādiem plkst. 22.30. Baudījām viņas dzīvokļa jauko atmosfēru, pļāpājām, smējāmies, vakariņojām, gulējām uz verandas un vērāmies putnos.

Kādā brīdī Patricia piezvanīja viņas meita, kas patlaban bija ciemā, kur es pa dienu sniedzu koncertu un stāstīja, ka daudzi cilvēki bija teikuši labas atsauksmes par manu koncertu. Ooo, prieks dzirdēt!

Lieliska, lieliska diena...

Francija, St. Pierre d'Argencon

sestdiena, 2015. gada 27. jūnijs

27. jūnijs

Dienas pirmajā pusē ar Lisa devāmies uz Le Fai notiekošo eksperimentālās mūzikas festivālu „Echos”. Mana galvenā motivācija – kad uzzināju, ka festivāla otrajā dienā būs iespējams izmēģināt spēlēt arī savus instrumentus caur lielajiem skaļruņiem ar kalnu atbalss efektu, nekavējoties pieteicos. Tas ir kas tāds, ko gribēju izmēģināt, kopš pirmo reizi dzirdēju šo „kalnu koncertu”.

Le Fai atrodas riktīgi traka kalnu ceļa pašā virsotnē. Mašīnu novietne festivāla apmeklētājiem bija paredzēta ceļa sākumposmā, taču tā kā mēs esam no gandrīz tās pašas delegācijas, tad, protams, braucām tik uz priekšu, pa ceļam mašīnā savācot cilvēkus, lai šiem karstajā saulē nav jāmokās, mērojot tik garu ceļu kalnup. Vienā brīdī ceļam pāri bija pārvilkta aukla ar uzrakstu, ka tālāk var braukt tikai ar caurlaidēm. Vāciete gribēja mēģināt sazvanīt kādu no mūsu brīvprātīgajiem, kas festivālā ir kopš vakardienas, lai viņi sameklētu kādu atbildīgo un pajautātu, vai mēs varam turpināt ceļu. Šajā punktā gan nebija telefona zonas, tāpēc Lisa gribēja braukt atpakaļ, līdz atkal uzrastos zona. Es teicu, ka nav ko muļķoties, jābrauc tik uz priekšu, un izkāpu no mašīnas, lai novāktu auklu no ceļa. Protams, ka vēlāk mums neviens neko nepārmeta par uzbraukšanu līdz pašam ciemam.

Ierodoties Le Fai sāku meklēt, kurš ir atbildīgais par „brīvo mikrofonu”, kas gan nebija nemaz tik „brīvs”, jo tam bija vajadzīgs iepriekšējs pieteikums caur e-pastu. Neviens īsti nezināja, pie kā jāvēršas, un sūtīja no viena cilvēka pie otra. Beigu galā nokļuvu pie skaņu puišiem, bet tieši tajā brīdī bija kādi traucējumi strāvas padevē, tā nu nācās gaidīt. Pēc tam izrādījās, ka nez kāpēc mans mikrofons nedarbojas, bet bija aizdomas, ka tā ir viņu aparatūras problēma nevis mana mikrofona. Kā risinājumu man piedāvāja spēlēt ar parasto mikrofonu. Tiesa gan, tajā pūta un svilpa vēji, tāpēc skaņu čaļi izdomāja to mazlietiņ izolēt. Pēc tam atklājās, ka šodien divi no lielajiem skaļruņiem vairs nedarbojas (kopā ir trīs milzonīgi skaļruņi), kas nozīmē to, ka būs vienkārši parasts skaņas pastiprinājums bez fantastiskā kalnu atbalss efekta. Pfff... Tas taču bija vienīgais iemesls, kāpēc te vispār ierados! Lai nu kā, sniedzu priekšnesumu un šķiet, ka cilvēkiem patika, lai gan pati šeit valdošajā mūzikā ar savu kokli nejutos lāga iederīga. Amerikānis stāstīja, ka „mūzika” pa nakti bija diezgan briesmīga, brīžiem izklausījās kā sīcoši odi un tamlīdzīgi trokšņi, un vispār tā bija ekvivalenta modernajai mākslai. Jāpaskaidro, ka abi ierēcam par moderno mākslu, un šis apzīmējums neko labu nenozīmē.

Vēlāk ar Lisa un Asia devāmies pastaigā pa skaisto apkārtni. Asia ieteica mums doties uz ezeru, bet pati devās atpakaļ uz ciemu, jo nesen samežģījusi kāju, un ezers viņai būtu par tālu. Tā nu ar vācieti turpinājām ceļu, līdz pēc gana ilga kāpiena beidzot sasniedzām jauku ezeru. Pēc tam atgriezāmies atpakaļ, papļāpājām ar cilvēkiem, savācām Eric un Patricia, un devāmies mājup, jo neviens no mums palikt šo nakti festivālā negribēja.

Eh, esmu vīlusies, ka īsti nesanāca izmēģināt lielos skaļruņus un atbalsi, bet ko padarīsi...

Francija, Le Fai