Man uzradusies interneta
problēma amerikāņa personā – kā parasti pamodos plkst. 6.30, lai plkst. 7.00, kamēr visi vēl saldi
čuč, varētu lietot internetu (tad pēcpusdienā vai vakarā nav jāgaida rindā vai
arī jāstreso par to, ka kāds gaida rindā aiz manis), bet ko es ieraudzīju
nokāpjot lejā pie interneta vada? Amerikāni! Labi, ka viņš pēc neilga laiciņa
mani palaida, bet nu jā, viņam arī paradums celties agri un mest aci uz
interneta pusi. Sasodīts.
Tāda sajūta, ka šī nebija
īsti mana diena. Lai ko darītu, viss gāja šķērsām – vairākas reizes gandrīz
izmetu no rokām visādas lietas, aizdambēju izlietni (īstenībā divas izlietnes),
kūka izcepās ar savādu izkusuša sviesta kārtu pa virsu (pēc tam sviests iesūcās
iekšā, bet nu vienalga dīvaini), bet visģeniālākais bija ugunskurs uz pannas,
kurš mistiskā kārtā radās no eļļas. Nebija iemesla, kāpēc eļļai būtu
jāaizdegas, bet tā vienā brīdī vienkārši uzliesmoja. Jēēj... Skats, protams,
bija iespaidīgs. Man nepatīk šādas dienas. Pārsteidzošā kārtā visi ēdieni bija
lietojami un tika notiesāti pa tīro. Nu labi, vienīgi kūku pārbaudīsim rīt, jo
to cepu līdzņemšanai pie franču valodas skolotājas, kā nekā – iepriekšējās
divas reizes viņa mūs cienāja ar kūku.
Drūmo stāvokli un nogurumu
pašā vakarā aizdzina spēle „Jungle Speed”, kuras laikā beidzot pamodās
Solveigas mežonīgā un uzvaras kārā daba.
Interesanti, bet šķiet, ka šī
bija ne tikai mana ne-diena, bet vispārēja ne-diena, jo pavārs mazlietiņ
piesvilināja lazanju, amerikānis nedaudz sevi traumēja skaldot malku un vēlāk
arī apsvilināja pirkstu, korejiete visu dienu bija nogurusi un arī viena
francūziete teica, ka šī ir galīgi nelāga diena...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru