5. oktobris

Rīts sākās ar to, ka neviens nezināja, kur ir mašīnas atslēgas. Hmm... Protams, aizmāršīgā Solveiga tās bija atstājusi mašīnā. Labi, ka šeit ir Vaunieres nevis, piemēram, Paris un nav neviens, kas mašīnu varētu nolaupīt... Hi, hi, hiii... Laimīgi atraduši atslēgas sēdāmies mašīnā un devāmies uz Lus la Croix Haute notiekošu Sēņu festivālu. He, he, šodien abos virzienos šoferēju es.

Parasti tik ļoti klusais ciemats bija atdzīvojies un pilns ar cilvēkiem. Notika tirgošanās, dažādu sēņu šķirņu izstāde, lekcijas par sēnēm un visādi citādi informatīvi un izklaidējoši pasākumi. Man sirdij vistuvākais bija koncerts franču, balkānu un īru tautas mūzikas noskaņās. Kā vēlāk no mūziķiem noskaidroju, attēlā redzamais „dīvainais” mūzikas instruments ir ļooooti sens franču tautas mūzikas instruments. Vienā dziesmā divas mūziķes pameta improvizēto skatuvi un devās pie publikas, lai iemācītu vienu deju. Tā kā abas ar Chanok stāvējām pirmajā rindā, tad tikām ierautas dejā. Juhuhuuuū! Aizmirsu gan vēlāk pajautāt, vai šī bija franču deja, bet katrā ziņā tā bija ļoti līdzīga latvju dančiem. Es pat teiktu, ka 80% soļu sakritība ar „Pankūkām”. Ja nebūtu bijis koncerts, tad pasākums man kā franču valodas nezinātājam būtu licies visai pliekans un garlaicīgs. Pie strūklakas visiem dalīja sēņu zupu, bet mums, kas piektdien bijām palīdzējuši ar pasākuma sagatavošanas darbiem, bija arī kārtīgas bezmaksas pusdienas. Kā teiktu Lennebergas Emīls – mēs varējām „uzdzīvot zaļi”.

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Kad devāmies uz mašīnu, Benjamin rādīja uz stendu, kur izliktas dažādas piepes un prasīja, vai mēs zinām, kas tās tādas ir. Es teicu, ka jā, tās aug uz kokiem, un viņš šķita pārsteigts, ka es to zinu. Tad viņš iesāka teikt, ka vīrietis stāsta par to, ka piepes var izmantot..., bet es iestarpināju „ārstniecībā”, par ko viņš vēl vairāk brīnījās, kā es to varot zināt, jo pat viņi Francijā reāli piepes medicīnā nelieto. He, he, mežonīgā Latvija.

Vakarā atbraucot mājās iešāvās prātā ideja, kā varētu mēģināt uzskaņot ģitāru, kam nav trīs kolkas. Iepriekš biju pūlējusies ar plaķenēm, bet neveiksmīgi. Tā nu man radās doma aizčāpot līdz galdniecības ēkai un iespīlēt no kolkām pāri palikušos metāla stienīšus lielajās skrūvspīlēs un tad griezt ģitāru. Pagalam dīvaini izskatījās, bet tas jau bija daudz veiksmīgāks variants. Visa šī ģitārai mokpilnā procesa rezultātā atskrūvējās vaļā viena skrūvīte. Izmeklējos pēc piemērota izmēra skrūvgrieža, bet nekā. Nācās improvizēt – skrūvgrieža vietā izmantoju kalta stūri. Pēc tam izmēģināju vēl visādus knaibļu veidus, lai katru reizi, kad jāskaņo ģitāra, nav jāskrien uz galdniecības ēku pie skrūvspīlēm, un – atradu! Njā, tagad savā istabā ievilku arī ģitāru un derīgās plaķenes. Laikam kaut kāds latviešu vācēju sindroms... He, he, he.

Mmm... tik ideāli – sēdēt pļavā kalnu ielenkumā, strinkšķināt ģitāru un ik pa laikam dzirdēt briežu baurus un aitu „bēēē”...