11. oktobris

No rīta Valerie mūs pavadīja uz autobusa pieturu, izstāstīja, kur jāpārsēžas metro un kā pēc tam atrast tūrisma informācijas centru. Viņa bija tik laipna, ka pat katrai no mums iedeva pa autobusa biļetei, lai varam nokļūt līdz metro stacijai, kur nopirkt visas dienas garumā derīgu biļeti.

Ar dienas biļetes iegādi gan bija maza aizķeršanās, jo automāts pieņem tikai monētas vai karti. Karti likt kaut kādā metro automātā es negribēju, bet man nebija tik daudz monētu, lai nopirktu dienas biļeti, arī Chanok monētas pietika tikai vienas dienas biļetes iegādei. Redzot, ka mēs ilgi bakstāmies pie biļešu automāta, pie blakus automāta stāvošā sieviete piedāvāja man biļeti nopirkt ar savu karti. Ak, cik laipni! Tikai...diemžēl automāts viņas karti negribēja pieņemt... Eh. Uzjautāju vēl vienam netālu esošam cilvēkam, vai var samainīt papīra naudu pret monētām, bet viņš nevarēja. Tad es mazliet tālāk pamanīju smalkmaizīšu bodi un devos jautāt pārdevējām, vai viņas papīra naudu var samainīt monētās. No sākuma gan viņas mani nesaprata/negribēja saprast/negribēja naudu mainīt, bet beigu galā tomēr izpalīdzēja. Pfff, cik muļķīga šāda sistēma, ka automātos nevar norēķināties ar banknotēm.

Tā kā biju izprintējusi internetā atrodamu diezgan parupju Lyon karti (bet labāk rupja karte nekā nekāda karte), tad no mums abām biju „kartes cilvēks” un virziena norādītājs. Arī kad pēc tūrisma ofisa apmeklējuma abas tikām pie normālām pilsētas kartēm, es šo lomu saglabāju. He, he, tā tomēr ir iespēja mūs aizvirzīt tajā virzienā, kas man šķiet potenciāli labāks.

Lyon

Lyon

Lyon

Lyon

Pārsteidzoši, ka mūsu dienas biļete bija derīga pat funikulierī, kas ved augšup uz baziliku. Parasti jau visādi funikulieri ir par atsevišķu samaksu, lai varētu nopelnīt uz tūristu rēķina. Jāteic, ka no iekšpuses Notre-Dame de Fourviere bija vizuāli visiespaidīgākā baznīca kādu jebkad esmu redzējusi (arhitektūras un mākslas izpētes nolūkos esmu redzējusi nudien daudz baznīcu) – visas sienas un griesti no vienas vietas noklāti ar mozaīkām, nekādas gleznas, freskas vai cita veida rotājumi – tikai un vienīgi mozaīkas. Visa baznīcas iekšpuse kā viena liela mozaīka. Šāds greznojuma paņēmiens rada 100x iespaidīgāku efektu par barokāliem apzeltījumiem un grezniem ciku caku. Mirdzošās mozaīkas vienlaicīgi veido gan greznu, gan gaisīgu un vieglu efektu. Šķiet, ka baznīca burtiski izstaro gaismu un par spīti masīvajai konstrukcijai ir ļoti viegla. Pēc tam gan ar Chanok apspriedām, ka pēc būtības baznīcām vispār nevajadzētu būt greznām, baznīcu pārspīlētais greznums, kas nereti spēj sacensties ar valdnieku pilīm, tikai pierāda to, ka šai institūcijai nav ne mazākā sakara ar garīgumu, vien ar naudu un varaskāri, kas tiek tā smuki nomaskēta.

Lyon. Basilique Notre - Dame de Fourviere

Lyon

Lyon

Pēcāk devāmies meklēt romiešu kultūras drupas. Tuvojoties muzeja ieejai (mūsu mērķis gan bija pašas drupas, par muzeja esamību informāciju pat īsti nebijām pamanījušas), pie durvīm stāvošā sieviete mūs laipni aicināja iekšā, jo šodien muzejs visiem bez maksas. Es gan pieņemu, ka gan jau arī jebkurā citā dienā šis muzejs mums būtu bez maksas (ka nekā esam jaunākas par 26 gadiem un lielā daļā valsts muzeju Francijā ieeja šādā gadījumā ir par baltu velti), bet katrā ziņā tas bija patīkami. Neesmu gan īpaši ieinteresēta antīkajā kultūrā, man sirdij daudz tuvāki ir viduslaiki, bet šis bija viens no vislabāk iekārtotajiem muzejiem, kādā jebkad esmu bijusi. Iekštelpu dizains lakonisks, atgādina mūsdienām tik populāro „pamesto rūpnīcu” stilistiku, tomēr ar pārdomātiem līniju plūdumiem. Šis mūsdienīgais fons radīja perfektu kontrastu ar muzeja antīkajiem eksponātiem. Interesanti, ka muzeja iekārtojums pārdomāts ne tikai no iekšpuses, bet arī no ārpuses – lai gan muzejam ir ļoti daudzi stāvi, no ārpuses redzams tikai augšējais stāvs, bet pārējā ēkas daļa atrodas zem bagātīga augu seguma, ik pa laikam atsedzot vien pāris logus, kas no muzeja iekšpuses kalpo panorāmas skatiem uz senajām drupām. Tādejādi muzeja ēka nenovērš skatu no drupām, bet organiski iekļaujas apkārtējā ainavā. No dizaina, arhitektūras un ainavas viedokļa izcils muzejs. Muzejā padomāts arī par to, lai apmeklētājs varētu būt ne tikai pasīvs vērotājs, bet izziņas procesa dalībnieks – iespējams šo un to pataustīt, iepazīt dažādus arheologu darba rīkus (materiālu atšķirību izpēte pēc skaņas ar mikrofonu un austiņām, videomikroskopa pielietojums, u.c.). Nokļūstot pagrabstāvā, skatam atsedzās viss muzeja krājums, kas parasti tiek glabāts apmeklētājiem neredzamā vietā aiz deviņām atslēgām. Kā jau minēju – neesmu īpaši ieinteresēta antīkajā kultūrā, taču šis muzejs man šķita ļoti interesants. Klīstot pa muzeju sapratu, ka dzīvojot Vaunieres man nepietrūkst pilsēta, tas kas man maķenīt pietrūkst ir māksla, kultūra un muzeji. Tik patīkami baudīt civilizāciju klusā un mierīgā muzejā, nevis kaut kur ārā uz lielas un trokšņiem pilnas ielas (mazās gājēju ieliņas šajā kategorijā, protams, neietilpst).

Lyon. Musee de la civilisation Gallo-Romaine

Lyon. Musee de la civilisation Gallo-Romaine

Lyon. Musee de la civilisation Gallo-Romaine

Pēc tam pavisam ekskluzīvā vietā – uz senajām drupām – ieturējām pikniku. Ieraugot, ka es līdzi esmu paņēmusi papriku, Chanok jautāja: „Kā tad mēs to ēdīsim?”. Kad es atbildēju: „Nu kā – izgriezīsim kātiņu, pārgriezīsim uz pusēm, izpurināsim sēklas un gatavs ēšanai”, viņa bija visnotaļ izbrīnīta. Jā, ko gan var gribēt, ja Vaunieres visi pat ābolu sagriež pirms ēšanas, bet es esmu vienīgais mežonis, kurš to grauž nost veselu. Tieši tikpat dīvaina kā ābola griešana man liekas zaļo salātlapu graizīšana uz šķīvja – man liekas loģiskāk tos saplucināt pietiekoši smalkās driskās pirms likšanas salātu bļodā vai nu arī vienkārši ēst salātlapas ar pirkstiem, nevis smalcināt ar nazi un dakšiņu. Cik nopratu, tad arī nevārītu puķukāpostu ēšana, kas man ļoti patīk, viņiem šķiet neierasta. Vispār ēšanas paradumi ir tā lieta, kas dažādām kultūrām atšķiras viskrasāk un pamanāmāk.

Lyon. Musee de la civilisation Gallo-Romaine

Lyon. Musee de la civilisation Gallo-Romaine

Lyon. Musee de la civilisation Gallo-Romaine

Pēc muzeja mūs sagaidīja tas, kā dēļ varu teikt, ka par spīti piektdienas vakara „ak nē, pilsētas ir briesmīgas, gribu atpakaļ uz laukiem”, nu domāju „ak, cik Lyon tomēr ir skaista” – mazas, līkumainas, šauras bruģētas ieliņas ar senām un neparastos toņos krāsotām mājām, dažnedažādi mazi veikaliņi un ielu kafejnīcas, patīkamā cilvēku ņudzoņa, kas nevis krīt uz nerviem, bet piešķir šaurajām ieliņām varen jauku atmosfēru, jo šie cilvēki tāpat kā mēs bauda apkārt notiekošo, nevis stresaini kaut kur nesas. Ai, šitā tik varētu līkumot un līkumot, ja visa pilsēta būtu tik jauka kā vecpilsētas sadaļa...

Lyon

Lyon

Lyon

Lyon

Lyon

Lyon

Kad visu vecpilsētu bijām izlīkumojušas, nospriedām doties uz mākslas muzeju, kas arī mums abām bija bez maksas. Ha, pēc šīs dienas es vairāk neticēšu laika prognozēm, kā jau agrāk arī neticēju – nedēļas nogale tika solīta pagalam lietaina, arī no rīta bija apmācies, tā nu es uzvilku gumijniekus, lai nav jāmērcē ādas zābaki. Bet... debesis ātri vien noskaidrojās, diena kļuva ļoti saulaina, pat karsta un tā nu beigu galā es bez jebkāda iemesla varēju slampāt pa mākslas muzeju ar gumijniekiem kājās... Super. Bet štrunts par gumijniekiem, jo tiku pie pāris sava mīļākā gleznotāja Claude Monet garadarbiem... Mmm... Tās nemanāmās toņu pārejas un ņudzošās krāsas efekts – ģeniāli! Muzeja izpēti sākām tieši ar vēlākajiem mākslas gadsimtiem, kas mūs abas interesēja visvairāk, seno mākslu atstājot beigām, ja būs laiks un vēlme. Pareiza taktika – kamēr neesi noguris, izbaudi to, kas tevi uzrunā visvairāk, bet pēc tam salīdzinoši neinteresantajai sadaļai izej cauri vienkārši uzmetot aci. Katrā ziņā tas tiešām jauki, ka muzejā tiek iziets cauri visai mākslas vēsturei, sākot no antīkajiem laikiem līdz pat modernismam. O, beidzot klātienē redzēju arī Pablo Picasso skricelējumus. Nonācu pie interesanta secinājuma -  ja agrāk mani ļoti uzrunāja ekspresīvi, biezi un koši krāsu triepieni, tad tagad dodu priekšroku pasteļtoņu gleznām ar gaišu un vieglu noskaņu. Lai gan, protams, protams, košās krāsas mani uzrunā vēl joprojām, tikai vairs ne ar tik ekspresīviem triepieniem. Vēl viens interesants secinājums – lai gan apbrīnoju renesanses mākslinieku virtuozitāti cilvēku portretu atainojumā, tomēr emocionāli šie darbi mani atstāj pilnīgi vienaldzīgu; turpretī modernisma ķēpājumi, kuru izveidei nav nepieciešama augsta mākslinieciskā profesionalitāte šķiet daudz vērtīgāki no tāda aspekta, ka tieši šī abstrakcija un spēles ar krāsām/figūrām liek strādāt iztēlei un just visdažādākās emocijas. Un tas taču arī ir mākslas galvenais uzdevums – radīt emocijas. Tad nu jautājums, kas ir vērtīgāks mākslas darbs – apbrīnojami profesionāli izstrādāta glezna, kas nerada emocijas, vai piecās minūtēs radīts ķēpājums (nu labi, labi, par spīti tādam izskatam, lielākā daļa modernisma darbu radīšanas arī ir patērējusi ne mazums laika), kas rada emocijas?

Lyon. Musee des Beaux Arts de Lyon. Claude Monet "La Tamise a Charing - Cross"

Lyon. Musee des Beaux Arts de Lyon. Pablo Picasso "Vanite"

Lyon. Musee des Beaux Arts de Lyon.

Pēc muzeja vēl mazliet pariņķojām pa pilsētu.

Lyon

Lyon

Netīšām uzdūrāmies vienam „second-hand” un arī jaunu grāmatu veikaliņam, kur nespēju paiet garām grāmatai par savu mīļāko arhitektu – krāsu, līniju un ekoloģijas brīnumdari Friedensreich Hundertwasser. Ha, laikam beidzot atradu motivāciju franču valodas apguvei, jo grāmata ir franciski. Ilgi gan stāvēju un domāju, vai tērēt naudu vai nē, bet ņemot vērā ietaupīto naudu par divu muzeju bezmaksas apmeklējumu un to, cik ļoti man patīk Hundertwasser (sliktākajā gadījumā varēšu kaut vai šķirstīt bildītes), izlēmu grāmatu iegādāties.

Lyon

Lyon

Šķiet, ka pa šo dienu būdama „kartes cilvēks” un balsojot par pārvietošanos ar kājām, biju pamatīgi nogurdinājusi Chanok, tāpēc vakarā, izmantojot savu dienas biļeti, mazliet pabraukājāmies ar sabiedrisko transportu bez konkrēta mērķa, lai iepazītu arī citus Lyon rajonus.

Vakarā dzīvoklī bija jauka pasēdēšana pie siera kausējamā aparāta, kas Francijā, cik noprotu, ir diezgan populārs. Izkausē sieru un tad pārlej pāri ar mizu vārītiem kartupeļiem. Tāds kā moderns variants ugunskuram ciema vidū – siera kausējamais aparāts galda centrā. Ak, atkal jau pamanīju kādu dīvainību – visi pārējie kartupeļus mizoja, bet es ēdu ar visu mizu. Valerie un viņas vīrs visu laiku pārdzīvoja, ka īsti lāga nemāk angļu valodu un nespēj ar mani normālu sarunāties un ka man jāklausās franču valoda, no kuras es neko nesaprotu. Cik francūžiem netipiska rīcība.