Šodienu atkal pavadīju virtuvē. He, hē, ja arī turpmāk
paveiksies pie nākamās nedēļas plāna tikt pirmajai, tad ceturtdienas varētu būt
manas virtuves dienas, jo tad pa kājām nemaisās pavārs. Eh, tikai žēl, ka
pagājušajā nedēļā neiesniedzu nevienu recepti, tā nu bija jātaisa pēc Lauras
receptes. Protams, tāpat atradu, kā pamainīt šo to pēc savas gaumes, tomēr daudzreiz
foršāk ir taisīt pēc pašizvēlētas receptes.
Nezinu kuram pēc pusdienām ienāca prātā ideja par „kanēļa
izaicinājumu”, bet tas beidzās ar to, ka
katrs centāmies apēst ēdamkaroti kanēļa bez ūdens uzdzeršanas. Ho, ho, ho, ho,
kamēr citi sprauslāja, rīstījās līdz asarām un pēc tam bezgala ilgi skaloja
muti ar ūdeni, tikmēr mēs ar armēni ar šo „izaicinājumu” (kas gan tas par
izaicinājumu, kanēlis ir mana atkarība!) tikām galā vēsā mierā, par ko pārējiem
bija liels izbrīns. Lai dzīvo kanēlis!
Kāda mistiska persona ledusskapī bija atstājusi gabaliņu „Napoleona” kūkas, ko
četratā (es, Narek, Eric, Laura) noprovējām. Laura mums centās ieskaidrot
francisko kūkas nosaukumu, bet mēs ar armēni gandrīz vai reizē iesaucāmies, ka
mūsu valstīs šo kūku sauc par „Napoleonu”. Pārsteidzoši, ka Armēnijā un Latvijā
kūkai ir viens un tas pats nosaukums...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru