30. decembris

Uhh, šodien ieradās vēl viena cilvēku grupa.Te paliek arvien biezāks un biezāks.

Šodien darbojos virtuvē, kad Laura ienāca ar pastu un nodeva man pastkartīti. Pastkarte, kas pirkta Francijā, sūtīta no Vācijas, bet tagadiņ pastkartes sūtītājs atrodas Korejā. Dikti negaidīts, bet patīkams pārsteigums.

Francija, Vaunieres

Ziemassvētkos piparkūkas nebija, tad nu Vecgada vakars ir pēdējais brīdis šo kļūdu labot, tāpēc šodien sataisīju piparkūku mīklu, lai pa nakti ledusskapī tā mazlietiņ sagatavojas pārtapšanai svētku brīnumā.

Tā kā rīt ar Nareku plānojam aizbraukt ciemos pie Patricia (franču valodas „skolotāja”), tad pēcpusdienā Nils man piedāvāja dot braukšanas apmācību ziemā. Diži tālu gan nekur netikām – braucot pa šauro ceļu uz Lus la Croix Haute, pretī brauca vesela rinda mašīnu (laikam slēpošanas punktam bija beidzies darba laiks), kas visas dragāja tieši pa ceļa vidu. Nils man ieteica turēties vairāk pie ārējās malas, bet tas nebeidzās labi – ceļš bija notīrīts makten viltīgi – izskatījās, ka zem sniega ir asfalts, bet diemžēl tur bija jau nomale, un ar labo sānu iebraucām sniegā. Tā nu mēs tur iesprūdām - ar vienu sānu sniegā, ar otru daļēji uz ceļa (šķiet viena riepa nemaz īsti nebija uz zemes)... Sniegs, protams, ir sniegs, no tā ārā tik viegli vis netiksi. Nils gan visādi izmēģinājās, bet nekā... Kad mums garām brauca par mūsu mašīnu lielāks braucamlīdzeklis, apstādinājām to, lai palīdzētu mūsu mašīnu izvilkt ārā no sniega, bet beigu galā izrādījās, ka ne mums, ne otram šoferim nav trose... Eh... Nils gribēja piezvanīt kādiem draugiem, lai atbrauc un mūs izvelk ārā, bet viņam nebija kredīts. Labi, ka man bija līdzi telefons, tad viņš savus draugus varēja sazvanīt no manējā. Kāds laiciņš gan bija jāpasalst mašīnā. Kad Nils draugi atbrauca un mēģināja mūs izvilkt, izrādījās, ka viņu mašīna tomēr nav gana spēcīga, un mūsu auto nevis tika uzvilkts atpakaļ uz ceļa, bet gan gluži otrādi – iegrima vēl dziļāk sniegā. Tad Nils draugi aizbrauca meklēt kādu tik tiešām lielu auto, un beigu galā veiksmīgi tikām izvilkti uz ceļa. Uff... Pēc šitā es vēl pabrīnojos, ka mana braukšanas stunda turpinās... Beigu galā pat pirmo reizi nācās iepildīt mašīnā degvielu. Pēcāk Nils par šito visu nosmējās: „Paldies par piedzīvojumu!”

Svētku sakarā izcepu speķa pīrādziņus, lai jau tiem frančiem ir par ko brīnīties.

Vakarā devu pirmo ģitārspēles stundu armēnim, bet pēc tam diskutējām par dažādiem tematiem, kur kultūru atšķirību dēļ viņam lielākoties ir citādi uzskati kā pārējiem, bet ir interesanti uzzināt, kāpēc viņš uzskata tieši tā, kā uzskata.

29. decembris

Šodien no brīvdienām atgriezās Laura, Lea, Tom un Pierrick. Vīrietis, kurš šeit bija atbraucis atpūsties, devās prom, tāpat arī viens pusaudzis, savukārt viņa vietā ieradās viens cits vīrietis. Šodien ieradās arī viena četru cilvēku grupa. Uff, atkal pamatīga cilvēku rotācija.  

No rīta bija lielie tīrīšanas darbi, jo pēc nedēļas nogales viss bija diezgan šausmīgā stāvoklī.

Pēc pusdienām atkal ņēmu mugursomu pār plecu un devos ziemas baudīšanā. Šodien bija spoži zilas debesis, cerēju vakarā sagaidīt zvaigznes, bet līdz tumsai saradās mākoņu blāķi. Aizčāpoju līdz foto punktam un izlēmu ideju par uguns kuršanu īstenot tur. Kempinga vietā koki aizsedz skatu uz kalniem, un dabas 100% baudīšanai traucē koka mājiņa, bet manā foto punktā – ohh, kādi plašumi paveras! Šodien biju uzstādījusi sev izaicinājumu – iekurt uguni tikai no mežā atrodamiem materiāliem, neizmantojot ne papīru, ne sausus skalus, ne sausu malku. Vairāk kā pusotru stundu vācu visāda veida kokmateriālus. Izlēmu, ka nākošreiz jāpaņem līdzi kāds darbarīks lielo koku sadalīšanai īsākos gabalos, citādi – labu labā malka mežā ir atrodama, bet pārāk gara, lai izmantotu ugunskuram. Pēc malkas sagādāšanas sekoja sev mestā izaicinājuma pieņemšana – izdosies vai nē. Un, re, izdevās! Dedzi gaiši, uguntiņa....

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Mmm, pie kājām pašas kurts ugunskurs, aiz muguras mežs, priekšā sniegiem klāta pļava, virs galvas mākoņi, mēness un pāris zvaigznes, bet visapkārt – kalni. Vēl jāpieskaita termoss ar siltu tēju un mutes ermoņikas, un tad var teikt - ideāls ziemas vakars un vārda diena.

Vakarā armēnis prasīja, kur tad pa dienu biju aizblandījusies. Viņš teica: "Tu noteikti biji kādā siltā vietā, ja jau biji prom vairāk kā četras stundas!". Kad izstāstīju, kur patiesōbā biju un ko darīju, šis teica, lai nākošreiz, kad gribēšu kurināt guni, pasaucu šo arī līdzi, viņš paņemšot benzīnu vai spirtu, un tad būs pavisam viegli aizdedzināt uguni. Es teicu, ka tādā gadījumā jau nu gan viņu nesaukšu līdzi, jo tā nav nekāda uguns aizdedzināšana, šitā tās lietiņas nenotiks. Viņš brīnījās, kāpēc tad tā un nekādi nespēja noticēt, ka ziemas laikā iespējams sakurt ugunskuru no mežā atrastas malkas bez benzīna palīdzības. Es prasīju, kāpēc viņš man netic, uz ko viņš atbildēja: „Tāpēc, ka man pašam nesanāca!”. Pff...

Pēcāk pie vakariņu galda bija tāds troksnis, ka gribējās vienkārši aizbēgt prom atpakaļ uz pļavu. Pārāk daudz cilvēku. Turklāt – visi sarunājās (drīzāk gan sabļaustījās) franciski, un mēs ar armēni vienīgie neko nesapratām. Tad armēnis teica: „Mums vajag atpakaļ amerikāni! Viņam arī patīk runāt, bet viņš vismaz to dara angliski!”. O, jā, sarunu troksnis jau tā ir nogurdinošs, bet ja tas piedevām ir valodā, ko nesaproti, galva plīst pušu... Vienā brīdī Narek pat bija gatavs ar mani runāt krieviski, lai gan parasti atsakās to darīt, vienkārši, lai parādītu šiem, kā tas ir, ja runā nesapotamā valodā. Vēl viņam radās doma, ka varētu iemācīties kādas frāzes latviski un citreiz, kad šie atkal murmulēs tikai franciski, izmantot šīs citiem nesaprotamās frāzes. Ha, ha, laba doma!

Laikam šis haoss pie galda pamudināja armēni uz pavisam traku ideju – jaungada naktī plkst. 00.00 būt Quigouret virsotnē. Smieklīgi, dienas gaismā viņš tur ne reizi nav bijis, bet tagad grib doties naktī. Nu... man jau šī šķiet vienreizēji lieliska ideja, bet Laura to padzirdējusi gan nebija starā un teica, ka būs jāatrod kāds piezemētāks variants. Eh...

Ha, ha, izrādījās, ka kamēr es blandījos pa pļavām, šiem bija notikusi apspriede par jaungada pasākuma tēmu un ēdniekarti. Ak, cik patīkami, ka netīšām palaidu garām šādu tukšu laika nosišanu, jo savu recepti vienalga varēju iedot arī tagad, bet tēmu šie līdz galam tā arī nebija izsprieduši. Nu re, neko nezaudēju, tikai lieliski pavadīju laiku ar uguni, mieru un klusumu.

28. decembris

Ak, tā vien šķiet, ka ziema mani katru dienu pārsteigs arvien vairāk un vairāk! Kādas lāsteka, ohoho, pilnīgi neticas, ka ziema iestājās tikai vakar!!!

No rīta gan biju mazliet sapīkusi par pārējo slinkumu, kad ieraudzīju ar vakardienas traukiem pilno izlietni. Tāda netīro trauku kaudze, ka pat nebija normāli iespējams tējkannā iepildīt ūdeni. Es vakar taisīju gan pusdienas, gan vakariņas, pēc pusdienām nomazgāju traukus (un viss tas tikai tāpēc, ka sapratu, ka neviens cits negrasās to darīt), vai tad nu tiešām neviens nevar nomazgāt traukus pēc vakariņām? Tā notiek, ja nedēļas nogalēm nav izstrādāts ēst taisīšanas / trauku mazgāšanas grafiks...

Paēdām kopīgas brokastis/pusdienas un pārējie, izņemot mani un armēni, devās slēpot. Neesmu nekāds slēpotājs, turklāt: 1) šī diena izskatījās tik lieliski ziemīga, ka tā vien prasījās tikt izbaudīt vakardienai līdzīgā stilā savā nodabā; 2) tā kā armēnis grasījās pildīt pudelēs savu alu, tad es būtu vienīgā, kas no franču valodas nekā nejādz, nekāds prieks man no tā nebūtu... Kad pārējie jau bija devušies prom, bet es iegāju virtuvē sataisīt termosā tēju, ieraudzīju tieši tādu skatu, ar kādu biju rēķinājusies – izlietne pilna ar nemazgātiem nu jau pusdienu traukiem. Protams. Bet nē, šoreiz nemazgāju. Izlēmu paskatīties, cik tad ilgi šitie trauki nostāvēs un kurš būs pirmais, kas tos nomazgās.

Bet nav ko ilgi pukoties, jādodas baudīt ziema!!! Uhhh, brist pa sniegu, kas ir līdz ceļiem nav joka lieta, he, he. Sākotnējais mērķis bija mans foto punkts, bet pa ceļam uz to salasīju mežrozīšu augļus, lai iztaisītu virtuālo sveicienu Ingai vārda dienā. Biju tikusi līdz pēdājam burtam, kad sapratu, ka augļi nepietiks. Āāā, jāskrien meklēt vēl pāris, bet sniegs sāk snigt. Ak nē, ka tikai neaizputina jau uztaisītos burtus ciet!!! Bet nē, redz ka paspēju...

Pēc foto punkta iebāzu degunu mežā, cerībā atrast kādas zvēru pēdas vai ko citu interesantu. Ai, tur bija tik skaisti! Atkal bija sajūta, ka atrodos kādā pasakā. Šī sajūta paspilgtinājās tad, kad mēģinot pabļaustīties, konstatēju, ka skaņa lielā visapkārt uz zemes un kokos esošā sniega dēļ tiek totāli slāpēta un nekur tālāk neizplatās. Dikti spocīga sajūta, īpaši zinot, cik parasti balss šajā mežā labi skan. Tāds kā vakuums. Dīvaini.

Iznākusi pļavā priecājos par saules paslēpēm ar mākoņiem – saule ļāva sevi ieraudzīt vien uz pāris sekundēm.

Sniegs bija tik vilinoši mīksts, ka nespēju atturēties pretī kārdinājumam nogulties zemē un kādu gabaliņu velties lejup pa pļavu, mmm...

Izbridu līku ločiem pa pļavu, līdz atkal nonācu kempinga vietā. Šodien biju apņēmusies iekurt ugunskuru, tāpēc somā biju iabāzusi gan pāris papīrus, gan pāris skalus, gan divas sausas malkas pagales, gan šķiltavas. Tuvējā apkārtnē sadzinu rokās sausus egļu zarus un smilgas, lai vieglāk visu aizsvilināt. No sākuma likās, ka nekas nesanāks, jo papīrus un skalus nemaz tik viegli aizsvilināt nebija. Kad nevajag, tad deg kā traki, bet kad vajag – nekā. Es izdomāju nošmaukties ar tējas svecīti zem ugunskura, un tas nostrādāja - vismaz papīri, skali un egļu zari aizdegās! Drīz gan sāka aptrūkties egļu zari, bet malka īsti kurties vēl negribēja. Tā nu vēlreiz diebu pāri upei pēc egļu zariem. Tad sāku dziedāt latviešu tautasdziesmu par uguni, un - ticiet vai nē – bet uguns sāka kurties labi. Ik pa laikam izkašāju no sniega kādu sprunguli, kas bija palicis pāri no Ziemassvētkiem, un ugunskurs beigu galā izskatījās pēc puslīdz pieklājīga ugunskura. Hmm, ka tikai šis nav mans pirmais personīgi radītais un uzturētais ugunskurs, jo parasti jau ir kādi čaļi, kas ar šito štelli nodarbojas, un es varu tikai skatīties un priecāties. Lai nu kā, bet uguns kūrās, izbaudīju šo skatu, uguns sprakstoņu, dzēru tēju, dziedāju un spēlēju mutes ermoņikas. Kad dziedāju „Pie Dieviņa gari galdi”, bija sācis jau pamatīgi krēslot un uguns izskatījās daudz iespaidīgāk; dziedāt šo dziesmu pie ugunskura brīvā dabā bija tik spēcīgi, ka varēja pat just skudriņas skrienam pa muguru (un nē,tas nebija no aukstuma!)... Uz beigām ermoņiku improvizācija jau sāka izklausīties nudien tīri labi. Būs vairāk jāpievēršas šim instrumentam – viegli paņemams jebkur, nezaudē skanējumu sliktos laikapstākļos un rada foršu noskaņu. Jā, šitāds personīgais ugunskurs ir riktīgi forša štelle! Būs jāatkārto!!! Kad tēja izbeidzās, palika pavisam tumšs un vējains, posos uz māju pusi... Ha, ha, man jau kopš Ziemasssvētkiem istaba smaržo pēc ugunskura, bet pēc šodienas – vēl jo izteiktāk...

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres - vārda dienas sveiciens Ingai

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

27. decembris

No rīta atvēru aizkarus un: „Āāāāā, ZIEMA!!!”. Neticami – vakar gāju pārgājienā 100% rudenīgā noskaņā (siltums, rudens lapas), bet šodien zemi klāj bieza sniega sega, bet sniegs tikai turpina snigt un snigt...

Šodien abi ukraiņi devās ceļā. No rīta vēlreiz abi man pateicās par pārgājienu un tad jau diemžēl „Atā!”. Eh, mazliet skumji... Uz galda pārējiem guļavām čaļi bija atstājuši pateicības vārdus, kur rakstīts, ka pēc šīs vietas un kalnu aplūkošanas viņiem šķiet, ka viņi ir redzējuši visu. Jā, šī vieta paņem savā varā...

Brīvdienās devās Lisa un Tom, bet šeit ieradās viens pusaudzis un viens puisis, kas šeit ciemojas ik pa laikam. Sandrine un Benjamin šodien nomainīja Nils, kuram tuvāko dienu laikā pievienosies arī Laura. Riktīga cilvēku rotācija.

No rīta aizbridu līdz savam foto punktam un nebeidzu priecāties par dabas skaistumu... Pie viena uztaisīju šīs ziemas pirmo sniega eņģelīti!

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres - šīs ziemas pirmais sniega eņģelītis

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Pēcāk pastrinkšķināju ģitāru un padarīju vēl šo to, bet pēc pusdienām ņēmu somu pār plecu un devos nelielā pastaigā, lai baudītu ziemu. Kad devos laukā no mājas, Nils nopakaļ prasīja, kur došos, piedāvāja sniega kurpes un piekodināja nekāpt nekur stāvās kraujās. Viņš teica, ka ar pārējiem drīzumā dosies uz Veynes. Es prasīju, kādā nolūkā, uz ko viņš atbildēja: „Vienkārši, lai mazliet izkustētos ārpus Vaunieres.”. Nopietni?? Pirmajā īstajā ziemas dienā viņi laižas prom no šīs jaukās vietas, kas ir ideāla ziemas prieku baudīšanai?? Smieklīgi – līdz šim es biju vienīgais cilvēks, kas teica: „Nē, es negribu ziemu, es negribu sniegu, es gribu vasaru!”, bet šodien biju vienīgais cilvēks, kas devās baudīt ziemu. Cik paradoksāli... Jā, joprojām gaidu vasaru, bet... ziema ir tik sasodīti SKAISTA un LIELISKA!!! Āāāā!!! Brienam laukā!!! Apkārtne izskatījas gluži kā no kādas pasakas... Aizgāju līdz kempinga vietai, kur bijām svinējuši Ziemassvētkus, un izvilku no somas līdzi paņemtās mutes ermoņikas. Ha, ha, „visatbilstošākais” instruments spēlēšanai ārā ziemas apstākļos... Man gan nav ne mazākās sajēgas par mutes ermoņiku spēlēšanu, bet savam priekam un noskaņas radīšanai nebija nekāda vaina. Ik pa laikam sildījos ar tēju (ha, ha, kā gan Solveiga bez termosa!). Vēlāk gribēju uzcelt sniegavīru, bet diemžēl sniegs nebija vajadzīgajā kondīcijā. Nekas, jāatstāj kāds prieciņš arī citai dienai. Pēc tam izlēmu īstenot vienu no mazajiem sapnīšiem – kailai vārtīties sniegā. Uhh, tas bija kārtīgs „Brrrr!!!”, bet pēc tam sajūta bija tik FANTASTISKA. Īsts enerģētiskais LIDOJUMS. Lieliski!!! Iesaku izmēģināt!!! Atpakaļceļā pavārtījos sniegā arī ar visām drēbēm – apgūlos sniegā un baudīju skatu, kā sniegpārslas lēnām plivinās lejup uz manu pusi (vēlreiz paldies draugiem par ūdens un aukstuma necaurlaidīgajām drēbēm!). Ak, tik brīnumjauki...

 

Francija, Vaunieres - veids, kā citi bauda ziemu (sēžot istabā un pētot sniegu ar tālskati)

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres - muzikāli ziemas prieki

Francija, Vaunieres - ziemas baudīšana kailai vārtoties sniegā

Francija, Vaunieres - ziemas baudīšana guļot zemē un veroties lejupkrītošajās sniegpārslās

Kamēr lielākā daļa cilvēku bija aizbraukuši uz Veynes, paralēli vakariņu gatavošanai (pfff, nekādas kārtības; ja es to neiedomātos darīt, tad droši vien paliktu bez vakariņām) ar armēni trenējāmies kopīgi izpildīt Bob Marley dziesmu „No Woman No Cry”. Vēlāk pielauzu viņu veikt šīs dziesmas video ierakstu. Ooo, tas gan bija jautri!!! Ha, ha, ha, kad skatījos video, raudāju līdz asarām...

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Vakarā bija doma vēlreiz atgriezties kempinga vietā un mēģināt iekurt uguni, bet... ārā bija tik ļoti tumšs, ka izlēmu šo ieceri atlikt uz citu dienu. Šodienai prieciņu jau tāpat gana.

Lieliska diena!!!