14. oktobris

Jau iepriekš minēju, ka pārējo biedru muzikālā gaume mani nobeigs – armēnis klausās kaut kādu klubu mūziku, vāciete – popmūziku ar klubu mūzikas pieskaņu, vienīgi korejiete ik pa laikam atskaņo kaut ko no „The Beatles” vai tādu karstasinīgu spāņu mūziku. Maģī caurmērā skan armēņa katastrofālā mūzika, kuru man pat īsti neceļas roka nosaukt par mūziku. Tā nu beidzot ierakstīju flešā kaut ko savai gaumei tīkamu un šorīt izrāvu armēņa flešu no maģa un iespraudu savējo, he, he, hēē. Tā nu mana diena iesākās ar „Led Zeppelin” agra rīta sākumam tik piemēroto „Immigrant Song”. Amerikānis ienākot no āra telpā uzreiz prasīja: „Kuram pieder šitā mūzika? Laba izvēle!”. Tajā pat laikā viens franču pusaudzis (kuram patīk armēņa mūzikas izvēle)teica: „Pff, tā jau kaut kāda guļamā mūzika”, uz ko amerikānis sašutis atbildēja: „Guļamā mūzika? Tā ir mūzika jebkuram brīdim!”. Juhuuuuu, beidzot atradu sabiedroto mūzikas jautājumos!!! Varbūt kopīgi varēsim izcīnīt rokmūzikai plašāku vietu šejienes mūzikas atskaņošanas laikā. Armēnis jautāja: „Kas tas tāds tur skan?”, kad amerikānis atbildēja, ka „Led Zeppelin”, armēnis prasīja: „Led... kas??” Njā.... Pēc tam armēnis ķērkdams nāca pie manis un smējās, ka tā jau tā mana mūzika skan. Bet nu es viņam teicu, ka nav godīgi, ka man visu laiku būtu jāpacieš viņa klubu mūzika, lai viņš bišķi pacieš arī rokmūzikas ķērcienus... Ha, hā!

Dienas pirmo daļu pavadīju apmetot mājas sienu. He, he, tas laikam no visiem līdzšinējiem darbiem ir vistuvākais tam, ko varēja nojaust no projekta apraksta. Apmetums kaut kāds tipisks un tradicionāls šim reģionam – no māla krāsas smiltīm, kas ēkām pēc tam iedod jauki dabīgu toni, tomēr cik esmu novērojusi, nav īpaši izturīgs.