10. oktobris

Pie pusdienu galda Laura nezin kādā sakarā atcerējās, ka tad, kad viņa ieradās te strādāt, Nils uz pusgadu bija Kanādā un vienīgais, ko Laura par viņu zināja - ka viņš ir puisis ar gariem matiem, kas pusgadu Kanādā dzīvojis bez elektrības un ūdens. Un pēc šitā viņa teica: „Man šķiet, ka tev, Solveiga, arī varētu patikt dzīvot tādos apstākļos!”. Hmm, nez kāpēc viņai radies tāds viedoklis? Pēc tam viņi apspriedās par amerikāņu brīvprātīgo, kas ieradīsies sestdien. Nils stāstīja, ka amerikānim patīk strādāt laukā, viņam interesē dārzs, utt,, līdz beigu galā viņš man teica, ka no manis un amerikāņa varētu sanākt laba komanda. Nu tad jau redzēs.

Pēcpusdienā kravāju somu, lai kopā ar istabas biedreni Chanok dotos uz Lyon. Pārējie nedēļas nogali pavadīs Vaunieres, jo viena organizācija šeit rīkos lielu lomu spēli vesterna stilistikā. Eh, mazliet žēl, ka to palaidīšu garām, jo man jau diiiiiikkktiii patīk tematiskās ballītes un izlaides ar pārģērbšanos, bet ko padarīsi - vilciena biļete no Lyon uz Lus la Croix Haute jau sen kā kabatā.

Sandrine un viņas draugs ar automašīnu mūs aizveda līdz Grenoble, no kurienes tālāk doties mēs bijām iecerējušas ar autostopiem, kas šajā pusē ir ļoti izplatīta padarīšana. Pa ceļam Sandrine draugs, kam ir liela stopēšanas pieredze, jautāja, vai mums ir plakāts ar uzrakstu „Lyon”, jo tas palielinātu mūsu izredzes. Ai, man tāda doma vienā brīdī prātā bija iešāvusies, bet tikpat ātri, kā tā galvā iešāvās, tā arī izšāvās ārā un tā nu mums nebija līdzi pat ne vismazākās papīra driskas. He, he, kopīgiem spēkiem notiesājām šokolādi, Sandrine draugs man iedeva marķierus un, pa līkumainiem ceļiem braucot, ar drebelīgu roku rakstīts plakātiņš bija gatavs. Pa ceļam Sandrine draugs izklāstīja arī īso kursu stopēšanas pamatos. Grenoble bija sasniegta, abi mūs izlaida stopēšanai piemērotā vietā un – aidā, piedzīvojumi var sākties. Nepagāja ne pāris minūtes, kā piestāja viena meitene ar savu tēvu, kas piedāvāja mūs aizvest līdz benzīntankam autostrādes malā, kas ir vēl labāka vieta stopēšanai. Kāpēc gan ne? Izrādījās, ka iepriekšējā vasarā abi bijuši Korejā, kas manai istabas biedrenei Chanok sagādāja lielu pārsteigumu. Benzīntankā atvadījāmies no šī pāra un kamēr stāvējām un domājām, kur vieta šeit būtu vispiemērotākā un pieklājīgākā attiecībā pret meiteni, kas jau šeit stāvēja ar lapiņu „Lyon”, tikmēr kāds vīrietis manās rokās bija pamanījis mūsu „plakātu” un piedāvāja mūs aizvest uz Lyon. Iesēdušās mašīnā spriedām, ka tas ir maķenīt nejauki no mūsu puses attiecībā pret meiteni, kas benzīntankā bija pirmā, bet šis vīrietis mašīnā uzņēma arī viņu. Tā pavisam ātri un bez maksas nokļuvām Lyon. Iebraucot Lyon un redzot spožās ielu gaismas, mašīnu lērumu, cilvēku masas, dzirdot pilsētas troksni, man gribējās atpakaļ uz Vaunieres. Ak, kā es pēc gada spēšu atgriezties pilsētā, man nav skaidrs. Visas trīs tikām izlaistas dzelzceļa stacijā, kur mūsu stopēšanas biedrene palīdzēja mums saprast ar kuru metro līniju un cik tālu jābrauc, lai mēs sasniegtu kādu no nepieciešamā autobusa maršruta pieturām. Ak, metro, šis cilvēku vērošanas punkts. Pēc metro autobusu atradām ļoti ātri. Aizbraucām līdz pareizajai pieturai, izkāpām ārā un –hmm, uz kuru pusi jāiet? Adrese bija, pāris Google Maps izprintētas lapas arī, bet problēma tā, ka mums nebija īsti skaidrs, kur mēs precīzi atrodamies, jo no ielu nosaukumiem nebija ne miņas. Tā nu sākām doties vienā virzienā ar cerību atrast kādu ielas nosaukumu. Pajautājām arī pāris satiktajiem cilvēkiem, bet šiem nebija ne jausmas, kur mūsu meklētā iela atrodas. Tad viena sieviete mūs aizvirzīja uz daudzdzīvokļu māju pusi, kas gan nebija pareizi, toties mēs atradām krustojumu ar ielu nosaukumiem, un tad jau viss bija skaidrs. Chanok atviegloti uzelpoja, jo apmaldīšanās sajūta viņai uzdzina stresu. Man tajā pašā laikā atkal bija pavisam labs noskaņojums, jo ja vien neesmu viena pati, man gluži otrādi tieši patīk uz kādu mirkli mazliet apmaldīties – tāda piedzīvojumu garša. Lai nu kā tur arī būtu, bet savas naktsmājas (mūsu organizācijas darbinieces Valerie, viņas vīra un dēla dzīvoklis privātmājā) sasniedzām. Tikām laipni uzņemtas ar siltām vakariņām. Valerie ar vīru bija viesojušies Vaunieres uz organizācijas 50. gadu jubilejas svinībām un Valerie vēl piemetināja, ka viņai bija patikusi mana uzstāšanās. Man radās iespaids, ka viņi abi ir izbijuši hipiji – gan spriežot pēc ģērbšanās stila un ārējā tēla, gan pēc kaķa vārda (par godu Dženisai Džoplinai), gan visādi citādi.