17. oktobris

Hmm, nez vai „Dzelzs vilka Jauno Jāņu orķestri” kādreiz kāds ir nosaucis par smago roku? Tagad ir. No rīta šrubējot māju uzgriezu „Kālabad” disku, un armēnis riktīgi ārdījās līdzi, viņam vislabāk patika saukt līdzi frāzes „kālabad, kālabad”, „guli, guli, guli, guli”. Ak, es tā pārsmējos. Un jā, viņš teica, ka priekš viņa tas ir smagais roks, ha, ha ha. Bet jebkurā gadījumā šitas jau viņam bija pieņemamāk par „Led Zeppelin”. Savukārt vēlāk „Viegli” un „Prāta vētra” viņam pat tīri labi patika. Toties es secināju, ka „Prāta vētra” mani vairs tā neuzrunā kā agrāk...

Iepriekš šeit biju manījusi tikai ķirzakas, bet šodien arī šādu raibu brīnumu.

Vaunieres

Juhuuū, šodien arī pēcpusdienā bija brīnišķīgs laiks bez aizdomīgiem lietus mākoņiem – perfekts laiks kādam pārgājienam (un pie reizes – jauno apavu iemēģināšanai). Vēlējos atgriezties šejienes brīnišķīgākajā vietā – Quigouret, un šoreiz atradu arī kompāniju - amerikāni Eric, kas vēlējās pievienoties pārgājienam. Pirms devāmies prom, Nils piekodināja, lai obligāti plkst. 18.15 griežamies riņķī, neatkarīgi no tā, vai esam sasnieguši virsotni – šeit tagad ātri paliek tumšs.

Beidzot, beidzot, beidzot! Atradu labu kompāniju šejienes kalnu pārgājieniem! Jau pirms došanās pārgājienā sapratu, ka amerikānis būs laba kompānija – kad viņš ieraudzīja, ka es pildu ūdens pudeli, viņš teica, ka es varu to nemaz neņemt, jo viņš jau somā ielicis ūdeni mums abiem. Oo, cik negaidīti! Es gan atbildēju, ka labāk paņemšu, jo ūdens nekad nevar būt par daudz, bet tad viņš piedāvāja šo pudeli ielikt savā somā. Tad nu man bija skaidrs, ka ar šito čali kalnos var droši doties.

Kad līdz virsotnei bija palicis kāds pusstundas kāpiens, bet mums atvēlētais laiks sāka manāmi sarukt, es teicu, ka viņš droši var iet ātrāk (jo viņš ir pieradis visur kāpelēt un ir diezgan sportiski noskaņots, attiecīgi – varētu uzrāpties kalnā daudzreiz ātrāk nekā es) un mani negaidīt, jo es jau virsotni esmu redzējusi. Uz ko viņš atbildēja, ka nē, tas nav pārgājienu garā un gāja vienā tempā ar mani. Lūk, to es saprotu, nevis tā kā toreiz tajā divu dienu pārgājienā, kad mani neviens lāga negaidīja. Kad pastāstīju Eric par to, tad viņš arī šausminājās, ka tā nu gan neviens parasti nedara. Nudien nezinu, kas tie bija par neaudzinātiem cilvēkiem, gatavie rupekļi.

Vaunieres, Quigouret

zrādījās, ka amerikānis ir ne vien labs kalnos kāpelēšanas sabiedrotais, bet arī uzskatu sabiedrotais – arī viņam liekas galīgi garām, ka francūži vairāk runā par darbu, nekā strādā (viņš arī gribētu strādāt mazliet vairāk); arī necieš smēķēšanu un šausminās par to, ka laukos visapkārt ir dūmi; arī spēj novērtēt klusumu, mieru un dabu; arī lieto nātres uzturā (kas visiem citiem liekas tik sasodīti dīvaini. Bet nu jā, viņš gan piemetināja, ka vairums amerikāņu to nedara, tikai atsevišķi izņēmumi); dievina kāpelēšanu pa kalniem (no kā pārējie izvairās – vācietei kalni liekas pārāk stāvi un grūti kāpjami, armēnim tas liekas pārāk nogurdinoši, bet korejietei ne pārāk interesē); ir sajūsmā par to sajūtu, kad attiecībā pret kalnu/negaisa varenumu cilvēks ir kā niecība; vienā dienā smējās, ka mēs laikam esam vienīgie, kas pēc trauku mazgāšanas izmazgā arī izlietni; viņu arī kaitina, ka daži klājot galdu nažus nomet kā pagadās, neskatoties, uz kuru pusi ir griežamā puse (sīkums, bet šāda pavirša galda klāšana parāda kultūru atšķirības).

Vaunieres, Quigouret. Pārgājiena sabiedrotais - amerikānis Eric

Kalnos vienmēr ir skaisti, bet šī vakara migla pār tālumā esošajām virsotnēm bija vienkārši fantastiska. Tāds mirklis, kad ir sev jāiekniebj, lai pārbaudītu, vai gadījumā neesi iemidzis un iegrimis kādā sapnī... Ak...

Vaunieres, Quigouret

Vaunieres, Quigouret

Kad amerikānis teica: „Jā, iedomājies tikai – kaut kur tur tālumā aiz okeāna ir mana ģimene, kas patlaban ietur pusdienas, bet mana mazā māsa sēž skolā, iespējams matemātikā”, un visapkārt bija brīnumaini skaistie miglas klātie kalni, man nudien bija sajūta, ka atrodos kādā amerikāņu filmā. Tik skaista daba, ka pārāk nereāli, lai būtu īstenība, bet tā frāze skanēja nudien kā no kino.

Mums radās doma, ka varētu sagaidīt virsotnē saulrietu, bet nu jā, vakariņu laiks un Nils brīdinājums (he, he, tāpat jau bijām pusstundu laika pārtērējuši sēžot un baudot dabu) spieda doties lejā... Pa ceļam redzējām, kā kalnu virsotnes no rietošās saules sārtojas, bet diemžēl pati saule bija aiz Quigouret un nebija redzama... Ak, tā gribējās pagriezties un doties atpakaļ uz virsotni, lai vērotu saules aizslīdēšanu aiz kalniem tālumā... Bet nu jā, kad veicām ceļa pēdējo posmu, bija jau absolūta tumsa, labi, ka amerikānim bija pieres lampiņa, kuru viņš ik pa laikam spīdināja arī man.

Mēs iepriekš runājām, ka tāpat te visi vienmēr kavē, kāpēc gan lai mēs nevarētu atļauties noskatīties saulrietu un tikai tad doties vakariņās ar nokavēšanos (kā nekā – lukturītis amerikānim bija un ceļš nu jau arī labi zināms. Ak, šeit jāpiemin, ka visās tajās vietās, kur sava pirmā gājiena laikā šaubījos par to, kurā virzienā doties, jo nebija norādes, arī Eric man jautāja, uz kuru pusi tad jādodas). Ieradāmies piecas minūtes vēlāk, un, protams, ka pie galda neviena nebija. Vakariņas sākām ēst kādas 20 minūtes vēlāk. Sasodīts! Tas bija tieši tas laiks, kas mums pietrūka līdz saulrietam...

Njā, doties pārgājienā kompānijā ar kādu, kas tevi kaut kur nepamet un pielāgojas tempam, ir daudz foršāk nekā iet vienai – drošāk un jautrāk. Ejot viena, tik vēlu nebūtu gājusi, jo pa tumsu klīst vienai kaut kā negribētos, bet divatā – kāpēc gan ne. Pat ja pa tumsu apmaldītos, esot kopā ar kādu tas liktos kā labs piedzīvojums, nevis kaut kas šausmīgs. Bet nu protams, lai cik laba pārgājienu kompānija man nupat ir uzradusies, tomēr vēl daudzas reizes labāka gaida mani atgriežamies Latvijā. Bēēē! O, iepriekšējā kāpienā uzieto aitu lērumu tagad nomainījuši zirgi!