12. oktobris

No rīta abas ar Chanok tikām ar automašīnu aizvestas līdz metro stacijai, no kuras tālāk Chanok turpināja ceļu uz lidostu, lai dotos brīvdienās uz Spāniju (juhuhuuu, kādu laiciņu mūsu istabiņā varēšu dzīvot viena pati!), bet es vēlreiz devos uz vecpilsētas daļu.

Uzminiet, kādi laikapstākļi bija šodien? Dienā, kad biju iecerējusi vienatnē izbaudīt klaiņošanu pa šaurajām ieliņām, kur vien deguns rāda, lietus gāza aumaļām. Protams, līdz vilcienam bija gana daudz laika un es riņķoju pa ieliņām arī par spīti lietum, taču lielu baudu no tā neguvu. Pat brokastu pikniks bija pagalam lietains. Un jā, gumijnieki bija ietūcīti pašā somas dibenā, labi, ka vismaz lietusmētelis bija viegli pieejams. Tā klaiņojot netīšām uzdūros muzejam, kurā man būtu bezmaksas ieeja, bet neraža – muzejs vaļā tikai no plkst. 11, bet pulkstenis patlaban rādīja tikai plkst. 10. Ak, vēl viena lietaina stunda pastaigas. Atradu vienu dzelzceļa staciju, domāju – piesēdīšu tur, atpūtināšu plecus no somas un pabeigšu savu pikniku, bet izrādījās, ka šajā niecīgajā stacijā nav neviena paša krēsla! Neiespējami, bet tā nu tas bija. Vismaz izprintēju no automāta visas internetā nopirktās vilciena biļetes.

Lyon. Opera

Lyon. Lietains pikniks

Lyon

Lyon

Lyon

Lyon

Lyon

Lyon

Pēc tam izmetot nelielu loku atgriezos pie muzeja, kur biju pirmais pie durvīm stāvošais apmeklētājs, bet drīz vien saradās arī citi. Šis bija dubultmuzejs – gan par leļļu teātra attīstības vēsturi, gan par Lyon vēsturi cauri gadsimtiem. Man par lielu pārsteigumu biļešu pārdevēja piedāvāja mugursomu paturēt pie sevis, cik laipni. Es neteiktu, ka šis muzejs bija ļoti interesants, bet tur vismaz bija silti un sausi, kas šajā lietainajā dienā arī bija ļoti patīkami.

Ļyon. Musees Gadagne

Lyon. Musees Gadagne

Pēc tam lēnā garā spītējot lietum mēroju ceļu uz savu dzelzceļa staciju. Valerie man gan tika teikusi, ka no vecpilsētas turp jābrauc ar diviem metro, bet man tas nešķita tik liels attālums, lai būtu vērts tērēt naudu metro, tāpēc gāju kājām.

Nokļuvusi Vaunieres sasveicinājos ar visiem; iepazinos ar jauno amerikāņu brīvprātīgo visģeniālākajā vietā, kur vien var iepazīties ar nepazīstamu cilvēku – tualetē; paņēmu ābolu un devos uz savu foto punktu iemūžināt ainavas kadrējumu. Pēc tam nostājos lauka vidū un ļāvu, lai vējš mani pamatīgi izpūš. Tāda rudenīgi drūma diena – mežonīgs vējš, pelēkas debesis, no kokiem projām lidojošas lapas. Pēc tam apgūlos zālē un vēroju mākoņu skrējienu pāri debesīm. Jā, bija interesanti iepazīt pilsētu, bet... ir tik labi atgriezties pie dabas un kalniem... Pēc brīvdienām pilsētā man steidzami vajadzēja sevi restartēt vārtoties zālītē un izbaudot vēju.

Vaunieres. Glābiņš no pilsētas