Brrr, izlīst
no telts bija dikti auksti un vējaini, bet saullēkts bija tā vērts. Pēc tam
novācām telti un devāmies lejup uz ciemu. Ak, noskaņojums bija tāds, ka varētu
lidot!
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
Pilnībā
sakravāju visas somas, kokli un lielo somu ar pārgājienam nevajadzīgajām mantām
atstāju Eric pārraudzībā. Pirms devos atvadīties no Sandrine (neviens cits no
mūsējiem ciemā atgriezies vēl nebija), amerikānim teicu: „Palīdzi man
izskatīties skumjākai!”, jo pēdējā dienā gluži vai starot no laimes šķita tā kā
maķenīt nepieklājīgi, he, he.
Kopā ar
Sandrine devos izpildīt atvadu tradīciju -
iezvanīt mūsu kapelas zvanu. Iepriekš domāju, ka tas būs sirdi plosošs un
neiespējams uzdevums, bet tagad to paveicu smiedamās. Pēkšņi pamest ciemu bija
tik viegli, zinot, ka ar šejienes labāko draugu došos garā pārgājienā un ka pēc
tam abi šeit atgriezīsimies pēc savām mantām.
Pēc zvana
ieskandināšanas abi ar Eric devāmies uz mašīnu, Eric centās to iedarbināt, bet –
nekā! Un tā šajā rītā bija vienīgā Vaunieres esošā asociācijas mašīna!! Aizjozām
pie Sandrine, un viņa mums iedeva savas personīgās mašīnas atslēgas. Uff... Re,
cik labi, ka ar Eric vienmēr visur dodamies laicīgi, un ja gadās kāda ķibele,
tad ir laiks to novērst.
Stāvējām
stacijā un gaidījām vilcienu, kad ieradās visi pārējie brīvprātīgie, Nils un
čehiete Aneta, kura pēc šeit pavadītām 6 nedēļām devās projām ar to pašu
vilcienu, ar kuru es. Tā kā biju lieliskā noskaņojumā, atvadas no pārējiem
draugiem bija maķenīt vieglākas nekā gaidīju, un kādu asaru nobirdināju vien
vilcienā, kad durvīm aizveroties sapratu – nudien VISS. Šādā sastāvā diez vai
kādreiz vēl būsim kopā. Mans EBD gads Francijā ir BEIDZIES. Pagaidām to
joprojām nav iespējams tā pa īstam aptvert un šķiet, ka braucu vien brīvdienu
ceļojumā, īpaši jau tāpēc, ka zinu, ka vēlreiz atgriezīšos Vaunieres, lai
savāktu tur atstātās mantas. Tikai... tur vairs diemžēl nebūs neviens no
brīvprātīgajiem... Ar prātu to saprotu, bet grūti aptvert un noticēt.
Aneta
vilcienā parādīja vietējo avīzi, kurā bija mazs rakstiņš par mums - pieciem kalnos pazudušajiem un ar
ugunsdzēsējiem glābtajiem jauniešiem.
Tā
nu tagad dodos uz citu Francijas nostūri, lai Pizay nodarbotos ar vīnogu
vākšanas darbiem, bet pēc tam dotos Camino de Santiago. Pēc tam atgriezīšos
Vaunieres un varbūt veikšu vēl kādu bloga ierakstu. Bet vispār mani EBD
piedzīvojumi šeit beidzas.
