30. septembris

Oo, jau otro dienu pēc kārtas saņēmu pasta sūtījumu, cik iepriecinoši. Šoreiz šādas tādas mantas no mājām, no kurām noderīgākais – gumijnieki (pfff, šodien te iestājies pelēcīgi lietains rudens), bet patīkamākais – šerberti un kanēlis, ņammm.... Khm, laikam gan vajadzēja rakstīt, ka noderīgākā no saņemtajām lietām ir nevis gumijnieki, bet latviešu – franču vārdnīca, bet kaut kā mācīties valodu no grāmatām man galīgi nenesas prāts...

Rīta pusē ar spāņu brīvprātīgo, kuram drīz beigsies projekta termiņš, iepazinu visas iepirkšanās vietas - gan mazu gaļas bodīti tuvējā ciemā, gan eko pārtikas veikalu un divus lielveikalus tuvākajā pilsētā, gan maizes piegādes punktu viena ciemata rātsnamā. Pēcpusdienā ar korejieti un vācieti ņēmām nost mizu priežu baļķiem, kuri drīzumā tiks lietoti siltumnīcas izveidei/pabeigšanai. Mmm, cik patīkama smarža... Tikai.... pēc tam viscaur gan bijām noķellējušās ar sveķiem, hi, hi, hiii...

Vaunieres

29. septembris

Ho, ho, kalni, piesargieties, jo Solveiga nupat pa pastu saņēma jaunus pārgājienu apavus! Jēēē, der kā uzlieti!

Šodien atkal ieradās grupa no kādas franču skolas (šī gan laikam ir arodskola, ja pareizi sapratu, un cilvēki ir stipri vecāki nekā no iepriekšējās klases), kas šeit paliks līdz piektdienai.

28. septembris

Tāda dīvaina diena. Diena, kurā ir pietiekoši radošs noskaņojums, lai ķertos klāt jebkam, tomēr tajā pat laikā neko konkrētu darīt negribas. Tāds darbīgs un slinks stāvoklis vienlaicīgi. Radošs noskaņojums, kuru grūti ievirzīt konkrētās sliedēs.

No sākuma sakārtoju pa burciņām savus ziemas tējas krājumus. Pietiek tām tējām tvarstīt putekļus, labāk lai mierīgi sēž burkās.

Vaunieres

Pēc tam iedomājos par nabaga aizvakardienas burkānu salātiem ledusskapī, kam visticamāk liktenis būtu lēmis agrāk vai vēlāk nonākt komposta spainī. Hmm, varētu sacept pankūkās. Cik nesolveidzīga doma, bet... šajā radošā noskaņojuma pilnajā dienā tā tika īstenota. Protams, ar lielu daudzumu kanēļa.

Vēlāk devos uz pļavas augšu, no kurienes paveras skaists skats uz apkārtējiem kalniem, ņēmu rokā zīmuli un papīru un sāku skicēt. Vispirms uzšņāpu kalnu ainavu (ak, mans radošais noskaņojums nespēja nosēdēt mierīgs un pievērsties sīkām detaļām, tāpēc, protams, ir daaaauuuudz atšķirību starp realitāti un skici, tā teikt –brīva interpretācija par tēmu), tad sāku skricelēt tuvumā esošo augu tuvplānus.

Vaunieres

Kamēr sēdēju un zīmēju, mani ielenca indiāņu uzbrukums jeb trīs cilvēki no mūsu mājas, kas atgriezās no neliela gājiena pa kalnu takām. Lai netiktu noņemts skalps, nācās mazliet pastrinkšķināt kokli.

Pēcāk pievērsos jaunas dziesmas radīšanai vecajiem labajiem „Vecpilsētas Dziedātājiem”, jo ar Lindas laipnu gādību manā kladē ir jauni vārdi bez melodijas. Pēc šodienas gan jāsaka - jauni vārdi ar melodiju piedziedājumam. Kad saule palika kalna viņā pusē, kļuva pārāk auksts, lai radošais noskaņojums spētu darboties tālāk. Bet gan jau kaut kad arī pantiņi tiks pie meldiņa.

Vaunieres

Ak, vēl jau man pašai bija jāsacer vieni vārdi, bet tā sasodītā saule, kas ne pa kam nebija pielaužama palikt kalna šajā pusē... eh...

27. septembris

Šīs brīvdienas izlēmu pavadīt savā nodabā. Šodien biju ieplānojusi paņemt divriteni un doties uz kādu no „tuvējiem” ciematiem. Caurmērā divriteni lieto EBD brīvprātīgais Josef no Čehijas, kura projekts nākošās nedēļas beigās beigsies, tāpēc vakar no rīta viņam jautāju, vai viņš grasās šodien ar riteni kur doties, un viņš atbildēja, ka netaisās. Tā nu no rīta sakrāmēju somu, saģērbos un devos uz tūrisma inventāra telpu pēc velosipēda, bet tur to neatradu. Aizdomīgi. Devos meklēt pašu Josef, kam vēlreiz jautāju, vai tiešām viņš šodien nekur negrasās braukt ar riteni, uz ko viņš atbildēja, ka nudien netaisās. Tad es viņam prasīju, kāpēc tad ritenis nav atrodams vietā, kur tam būtu jābūt. Un tad Josef teica: „Oiiiii, sasodīts! Es vakar ar riteni aizbraucu tikai līdz ceļam un to noslēpu mežā, bet tālāk devos ar autostopiem. Es tev uzzīmēšu plānu, kā atrast riteni!”. Riteņa meklēšanas plāns: 1) ar kājām lejup pa mūsu ceļu 6 km gandrīz līdz šosejai; 2) pirms tiltiņa jāatrod taka un pa to jādodas ~ 150 m; 3) jānonāk apmēram vienā līmenī zem kaut kāda torņa; 4) būšot redzami mazi kociņi, augstāk lielāki koki, aiz muguras paliks akmeņi; 5) šajā vietā jākāpj uz augšu kādi 30 – 40 m un jādodas uz priekšu; 6) starp mazajiem un lielajiem kociņiem jābūt atrodamam ritenim. Šito visu noklausoties es smējos, ka tas jau reāli izklausās pēc bagātību meklēšanas (he, he, kā īstenai kuģa žurkai piedien). 

Velosipēda atrašanas plāns

Tā kā savus plānus par ciemata aplūkošanu gribēju īstenot, tad devos vien riteņa meklējumos. Punkti  - 1), 2), 3) - bija viegli īstenojami, bet turpmākie punkti gan sagādāja problēmas. 

Ceļš uz/no Vaunieres (mana patreizējā dzīvesvieta)

Kādi vēl mazi vai lieli kociņi? Tur bija riktīgs krūmu, koku un dzelkšņu biezoknis. Nekādas redzamas izmēru atšķirības, bet akmeņi (šķembas) bija visur cik tik uziet. 

Ha, ha, saproti nu, aiz kuriem kokiem ritenis jāmeklē...

Nu ko, kāpu augšup tos 30 – 40 m, lauzos cauri kaut kādiem brikšņiem, slīdēju pa šķembām, turējos pie visām iespējamajām zālēm un krūmiem un neizpratnes pilna lamājos uz Josef, kāda suņa pēc divritenis bija jāslēpj tik sarežģītā vietā, kurš gan tādu vecu grabažu ņems, varēja vienkārši kaut kur nobēdzināt mežā, bet nē, izdomā kaut kādu dīvainu vietu, kur cilvēks knapi var uzrāpties. 

Sasodīts, kurš slēpj riteni tādā vietā? Un kā tur to vispār var atrast?

Kad gandrīz stundu biju tur ložņājusi, cenšoties kaut kur nenovelties un jau grasījos doties uz ciematu ar kājām, divriteni beidzot atradu. Jēēēē! Nu ja, kā nu Solveiga bez piedzīvojumiem...

Ritenis beidzot atrasts un izvilkts no brikšņiem

Pa šoseju aizminos līdz Lus La Croix Haute, pirms ciemata pļaviņā ieturēju pikniku (šoseja izskatījās gana līdzena, bet varēja labi just, ka mīšanās notiek pret kalnu), pabraukājos pa ciematiņu, bet daudz jau tur nebija kur braukāt, jo ciemats neliels. Izdomāju, ka varētu iemest aci veikalā, bet no 12.30 – 16.00 tas ir aizklapēts pusdienu pārtraukumā (kaut kāds sviests!). Devos uz tūrisma info punktu, cerībā savākt tuvējā reģiona kartes un citu noderīgu informāciju, bet arī šitā iestāde no 12.00 – 14.00 ir pusdienlaikā, turklāt strādā tikai no ceturtdienām līdz sestdienām. Vai tad tas vispār ir priekš tūristiem?? Ai... 

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Bija doma pagaidīt kādu stundu, līdz info centrs sāks darboties, un pabraukāties apkārt pa lauku ceļiem. Tā arī sāku darīt, bet tad atcerējos, ka nākošajā piektdienā iespējams dosimies uz šo ciematu palīdzēt ar dekorāciju veidošanu sēņu festivālam, gan jau tikšu info centrā, tāpēc īsti nav jēga gaidīt. 

Lauku ceļu baudīšana

Devos atpakaļ uz ciematu un tad jau prom uz lielo šoseju. Uz šosejas nonācu pie secinājuma, ka man nepieciešamajā virzienā asfalta paplatinājuma blakus auto joslai nav, tāpēc nācās mīties pretī satiksmes kustībai. Jēēē, tagad lielāko ceļa daļu varēju nemīties, bet tikai izbaudīt ripošanu no kalna. Nonākot līdz pagriezienam uz savu ciemu, nokāpu (nošļūcu) lejā līdz upei un ieturēju vēl vienu pikniku, jo veikt augšup pret kalnu 6 km nebūs joka lieta. Bija doma pēc piknika iemērkties upē, bet sapratu, ka tas nebūtu prātīgi - lai gan saulītē ir karsti, gaisā manāms pamatīgs rudens dzestrums.

Skaista vieta piknikam

Pikniks

Pēc tam sekoja šīs dienas sarežģītākais posms, ko brīžiem veicu ar riteni, brīžiem ar kājām un riteni pie rokas. Bet katrā ziņa izbrauciens bija jauks, par spīti Lus La Croix Haute nelielajiem izmēriem un dīvainajiem darba laikiem. Ritenis dod lielāku pārvietošanās brīvību un neatkarību, lai kaut kur mazliet tālāk nokļūtu no Vaunieres.

Mmm, daļa pārējo mājas iemītnieku bija izbraukuši uz Grenoble (njā, būtu jau jauki aplūkot kārtīgāk šo pilsētu, tomēr šoreiz, kamēr labs un saulains laiks, man daudz vairāk gribējās paklaiņot vienatnē), daļa devušies uz ballīti Le Fai, tāpēc pēc atgriešanās no sava izbrauciena mājās biju viena pati. Ak, miers un klusums, ja neskaita kņadu aiz loga, ko radīja teritoriju izīrējušo ģimeņu bērnu čalas.

Cik jauki, ka mana istabas biedrene bija devusies uz ballīti, tāpēc arī pēc Grenoble aplūkotāju atgriešanās es savā istabā varēju baudīt klusumu. Lai gan parasti ar filmu skatīšanos neaizraujos, vakarā devos izpētīt filmu plauktu. No sākuma iesāku skatīties dokumentālu filmu par "The Beatles", bet tā bija uzņemta garlaicīgā amerikāņu manierē ar uz nerviem krītošu vadītāju, tāpēc izslēdzu ārā. Pēc tam atradu un noskatījos ļoti jauku indiāņfilmu "The Education of Little Tree". Skatoties filmu, kuras darbība norisinājās kalnos, secināju, ka sēžot mājās Latvijā un skatoties šo filmu es būtu jūsmojusi - "ak, cik skaisti kalnu skati!", bet tagad domāju - "o, kad vakar kāpu uz Quigouret, es gāju cauri tieši tādam rudenīgam klinšu pilnam mežam, bet skati no virsotnes man bija vēl grandiozāki nekā filmā!". Jā, tas bija dīvaini, saprast, ka man apkārt esošā daba ir vēl iespaidīgāka nekā kino.

Lai cik forša būtu istabas biedrene, tomēr nenoliedzami daudz foršāk ir istabiņā dzīvot vienai pašai...

26. septembris

Ak jel, mans rīts iesākās ar braukšanas stundu. Ceļa posmā līdz šosejai pie stūres sēdēja Laura, jo ceļš mums te tāds līku loču. Pēc tam piesēdos es, bet, protams, ka pēc tik ilga laika bez prakses turklāt ar pilnīgi svešu auto (un uzreiz kaut kāds busiņš nevis vieglā automašīna), viss jau aizmirsies un vairākas reizes noslāpu. Tā kā Laura bija jānokļūst pilsētā konkrētā laikā, bet viņa saprata, ka es tiešām nemuldēju par to, ka 3 gadus ar mehānisko ātrumkārbu neesmu braukusi un esmu visu aizmirsusi, tad pie stūres atkal sēdās viņa. Atpakaļceļā es atkal tiku pie braukšanas mūsu ceļa sākumposma lejaspunktā, pāris reizes noslāpu, bet nu tad aizgāja. He, he, bet pēc tam pamanījos noslāpt pārslēdzot ātrumus (kaut kā neatceros, ka ar vieglo mašīnu arī būtu tā gadījies. Nu jā, pirms braukšanas uzsākšanas oi, cik daudz reižu ir gadījies noslāpt, bet pārslēdzot no viena ātruma uz otru gan neatminos).  Un, protams, es noslāpšanai izvēlējos ne jau taisnu ceļa posmu, bet uzbraucienu kalnā, cik gudri. Un jā, kā tikt galā ar estakādi, kas mācību laukumā man padevās gana labi, jau biju piemirsusi, bet nu Laura man izstāstīja vēlreiz. Tikai he, he, tik stingri parāvu rokas bremzi, ka nevarēju to atlaist vaļā, vajadzēja to darīt ar abām rokām, kamēr Laura pieturēja stūri, tas bija gana jautri. Pēc tam turpināju visu līkumaino kalnu ceļu līdz pat mūsu ciematam. Man bija licies, ka tikai no aizmugures sēdekļa nevar redzēt, kas uz šī ceļa notiek aiz līkuma, bet tagad sapratu, ka šeit arī šoferis neredz, kas notiek aiz pagrieziena. Njā, interesanti atsākt mācīties braukšanu uz kalnu ceļa...

Pēc tam nodarbojāmies ar aitu žoga atjaunošanu, bēēēēēē...

Prieks, ka šeit tiek piedomāts pie tā, lai ēdiens tiktu gatavots no vietējiem produktiem vai no ekoloģiskiem produktiem, cik nu budžeta ietvaros tas ir iespējams.

Ho, ho, atvadījāmies no klases, tas gan bija traki - 3 bučas reiz sazin cik cilvēki...

Pēcpusdienā devos vienatnē iekarot tuvējās apkārtnes augstāko virsotni Quigouret. Vietējais francūzis izstāstīja, kā atrast takas sākumu, kuras krāsas norādēm jāseko vispirms, kuras krāsas – pēc meža ceļa šķērsošanas, utt. Kad jautāju, vai nav iespējams atpakaļ nākt pa citu ceļu, viņš teica, ka ir, bet pat zinātāji tur bieži apmaldās, tāpēc būs drošāk, ja atpakaļ nākšu pa to pašu ceļu, pa kuru augšup. Takas sākumu atradu bez problēmām. Vienā brīdī nonācu pamatīgā izcirtumā, kur visapkārt mētājās koki, uz visām pusēm strauja krauju augšup, bet ne miņas no takas. Uz koka bija krāsas triepieni virzienā pa kreisi, bet nu nekur tuvākajā apkārtnē taku neredzēju. Tā nu vien paļaujoties uz veiksmi, ka augšā ieraudzīšu norādi vai vismaz kādu taku, centos tikt augšā. Par laimi tur atradu meža ceļu, kurš man bija jāšķērso, tālāk meklējot zīmi ar kalna nosaukumu un no sarkanu norāžu meklēšanas pārslēdzoties uz dzeltenu norāžu meklēšanu. Ak, pēc Norvēģijas pieredzes, kad tajos retajos brīžos, kad Mārtiņš mani palaida pa priekšu, es sekoju takai, aizmirstot par norāžu esamību, tagad visu laiku sev piekodināju cītīgi skatīties uz kokiem vai akmeņiem, lai nepalaistu garām kādu norādi. Gāju, gāju, līdz nonācu līdz vietai, kur taka sadalījās divās daļās, bet norāžu nekādu. Cītīgi izpētīju apkārtni, bet ne uz kokiem, ne uz akmeņiem neatradu krāsu triepienu pēdas, neatradu arī akmeņu krāvumus vai ko citu, kas varētu kalpot par pareizās takas norādītāju. Bāc.  Kreisā taka izskatījās vairāk kā cilvēku iemīdīta, bet labā – kā izbijusi upe. Hmm... Devos pa labo taku, jo izvēlētā kalna virsotne atradās vairāk uz labo pusi. Kāpu uz augšu jau kādu laiciņu, bet joprojām ne miņas no norādēm. Tas sāka šķist aizdomīgi – varbūt tomēr neizvēlējos pareizo taku. Pie sevis nospriedu, ka kāpšu kādu pusstundu, ja joprojām nebūs ne vēsts no krāsas triepieniem, tad došos atpakaļ. Vienā brīdī nopriecājos, ka uz akmens beidzot redzu dzelteno krāsu, bet pienākot tuvāk izrādījās, ka tās ir tikai izteikti dzeltenas sūnas, kāda neraža. Bet nekas, nepagāja ne pusstunda, kad ilgi gaidītais dzeltenais krāsas triepiens uz koka tomēr parādījās. Jēēēē, tātad tomēr gāju pa pareizo taku! Pāris vietās, kur ceļi dalījās vai bija kāda pļava, kur pēc tam varētu būt grūti atrasts pareizo atpakaļceļa taku, koku zaros iesēju košas kurpju šņores. Smieklīgi, bet tomēr kāda nebūt drošības garantija pret apmaldīšanos. Ja jau jānāk atpakaļ pa to pašu ceļu, tad šādu ekstru varēju izmantot. Pēc kāda laiciņa nonācu plašos līdzenumos, kur pavērās fantastiski skati uz tālām kalnu smailēm... Mmm, tur varētu uzsliet telti un kādu laiciņu vienkārši padzīvot, žēl tikai, ka strauji tuvojas ziema. Līdz pašai kalna virsotnei gan vēl bija kāds gabaliņš jākāpj, bet pa pļavu, kur visapkārt paveras skaisti skati, tīrā bauda kāpt. Nav tākā sākumā iet caur tumšu un rudenīgi drūmu mežu, kurā biezo koku dēļ saule lāga neiespīd, turklāt vakarpusē tā vispār turpina spīdēt tikai otrā kalna pusē. Pa pļavu tikai kāp, baudi skatus un tver saules starus, mmm... Tad pēkšņi vienā brīdī es izdzirdēju pazīstamas skaņas – „bēēēēē”!!! Ak, cik jauki! Uzreiz lielāks stimuls pievarēt virsotni. Oi, kādi skati pavērās visapkārt no virsotnes! Šķiet, ka šodien būšu atradusi šejienes mīļāko vietiņu... Ideāli! Te vēl ir daudz, daudz mazliet zemāku virsotņu, līdz kurām aizklīst no šīs virsotnes, nebaidoties par apmaldīšanos, jo augšā ir labi pārredzamas pļavas, nevis biezi meži kā lejā. Atpakaļceļā ieraudzīju, ka pie aitām ir aitu gans. Pēc brītiņa izdzirdēju suņu rejas un ieraudzīju divus baltus milzeņus auļojot uz manu pusi, nikni rejot ar atņirgtiem zobiem. Sasodīts! Aitu gans gan viņus sauca atpakaļ, bet šie tik turpināja nikni riņķot ap mani... Cik nepatīkami. Bet par laimi pēc kāda brītiņa (tas noteikti bija īsāks, nekā skatoties uz baltajiem ilkņiem man likās), aitu ganam izdevās savus asinssuņus sasaukt pie sevis un es varēju turpināt mājupceļu. Ufff.... Vēlāk gāju un domāju, hmm, vai tikai tas nav tas koks, kurā es biju iesējusi kurpju šņori? Jā, ir! Nu redz, arī bez visām kurpju šņorēm ceļu būtu atradusi, bet nu nenāk par skādi mazliet nodrošināties katram gadījumam. Heh, ik pa laikam manā caurajā kurpē (uuu, nākošnedēļ gaidu internetveikala pasta sūtījumu ar jauniem pārgājienu apaviem) iebira kāds akmens, vienā vietā slideno lapu dēļ piezemējos uz pakaļas, bet visādi citādi mājupceļa turpinājums bija bez piedzīvojumiem.

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret - nodrošinājums pret apmaldīšanos atpakaļceļā

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Skats no Quigouret

Vaunieres. Skats no Quigouret

Vaunieres.Skats no Quigouret

Vaunieres.Skats no Quigouret uz mūsu ciematu

Vaunieres.Skats no Quigouret uz mūsu ciematu

Vaunieres.Skats no Quigouret

Vaunieres.Skats no Quigouret. Bēēēēē

Vaunieres.Skats no Quigouret. Bēēēēē

Tā kā citi bija paklīduši kur kurais un ciematā šķiet biju tikai es un armēnis, tad tiku pie interneta. Tā nu atpūtos pēc kāpiena, dzēru tēju un pļāpāju Skype, kad telpā ienāca kāda sieviete un franciski man ko jautāja. Prasīju, vai viņa runā angliski, un tad viņa lēnā garā no franču valodas pārslēdzās uz ne pārāk labu angļu valodu, bet vairāk vai mazāk saprasties varējām. Brīvdienās ciemats izīrēts kādai grupai cilvēku (šādā gadījumā mēs viņiem pa kājām nemaisāmies un kopīgi neko nedarām), tad nu šovakar jau divi pensionāri ar kemperi bija ieradušies un gribēja izpētīt vietu, lai zinātu to rīt ierādīt pārējiem. Es gan īsti nezināju, vai viņiem tiek izīrēta tikai lielā ēka, vai arī mazā un no sievietes man bija grūti to saprast, bet nu es izrādīju tikai lielo ēku, pēc tam devos atpakaļ uz mūsu māju, lai turpinātu iesākot Skype sarunu. Pēc kāda brīža sieviete uzradās atkal, ļoti atvainojoties par traucējumu (baigais jau nu traucējums) un prasot, vai šeit vispār mobilajam telefonam ir zona. Ak, kā es varēju izrādīt viņai visu ēku, bet piemirst tik svarīgu lietu! Tā nu jozu rādīt mūsu ciemata vienīgo vietu, kur pastaigājot šurpu turpu var izdoties noķert zonu, bet arī ne vienmēr... Hi, hīī, šitāda cilvēku uzņemšana ir interesanta, it īpaši, ja nezini, kuras ēkas tieši viņiem pienākas, jo Laura bija aizbraukusi uz veikalu, neatstājot nekādas norādes par telpu izīrēšanu. Bet nekas, izrādījās, ka visu biju pareizi izstāstījusi.