Šodien atkal tiku pie
stūrēšanas braucot atpakaļ no iepirkšanās tūres pilsētā, nu jau sanāca mazliet
labāk nekā iepriekš, he, he, bet tomēr vēl daudz, daudz jātrenējas...
Pēc pusdienām, lai gan bija
vēl vairāk nekā pusstunda brīvā laika, devos uz dārzu, jo biju piekususi no
nekā nedarīšanas. Kad Laura to ieraudzīja, viņa izbrīnīti vaicāja, kāpēc es jau
dodos strādāt, kad atbildēju, ka esmu piekususi no rīta bezdarbības (nu vai tad
iepirkšanās ir kāds darbs, turklāt veikali mani nogalina) un man patīk dārzs,
viņa teica, ka es taču braucu ar auto, vai tad tas nebija darbs? Eh, šī franču
attieksme pret darbu. Labi, ka vismaz amerikāņi ir tādi darbīgāk noskaņoti, tā
nu nebiju vienīgā nenormālā, kas atpūtas laikā dodas uz dārzu darboties. Juuu,
baigi forši, ka jau no paša sākuma konkrēti zinu, kas man tur ir jādara, tāpēc
varu doties un darboties kaut vai brīvajā laikā, nevis kā parasti, kad zināms,
ka, jā, šodien būs jāstrādā, piemēram, pie siltumnīcas izveides, taču nav
konkrēti zināms, kas man tieši būs jādara, tā nu jāgaida kāds strādnieks, lai
paskaidro. Bet te – kad gribu, tad eju un darbojos. Vēlāk mums pievienojās arī
armēnis, bet nu.... no viņa lielas jēgas dārzā nav...
Ha, ha, Eric šodien teica, ka
visi amerikāņu stereotipi par francūžiem – francūži ir slinki; francūži daudz
smēķē; francūži nekad nav laikā – ir izrādījusies dzīves patiesība nevis
stereotipi. Diemžēl...
Oiiii, darbs dārzā, lai arī
fiziski nogurdinošs, tomēr iedeva man tādu enerģijas lādiņu visam vakaram, ka
ohohoho!!! Jā, šī zemes un zāles smarža; fizisks darbs, kura laikā sajūties tik
dzīvs; visu kauliņu izkustināšana; darbs, kuram var redzēt jēgu; svaigs gaiss;
visa sliktā atdošana zemei, bet enerģijas uzņemšana no dabas; mmm... Kā jau
vakar uz amerikāņa jautājumu, vai esmu reliģioza, atbildēju: „Mana reliģija ir
daba”... Tā ir reliģija, kas nekādi nav
saistīta ar naudu vai varu, kā visas pārējās.
Vakarā centos Narek un Laura
iemācīt „Aijā, Ancīt, aijā”. Viiihiii, dziesma izklausījās tik dīvaini ar viņu
abu akcentiem. Bet beigu galā centāmies pat nodziedāt šo dziesmu kanonā. Vēlāk
Laura sāka mācīt vienu skaistu franču dziesmu, bet tikām tikai līdz izrunas
noskaidrošanai, jo tad no savām brīvdienām atgriezās vāciete ar saviem
vecākiem. Eh, beidzās dzīvošana tikai čaļu sabiedrībā (abas pastāvīgās
darbinieces es šajā sabiedrībā neieskaitu), kas bija tik vienkārša, mierīga un
patīkama...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru