Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 4. oktobris

Lai gan iepriekš rakstīju, ka iespējams šajās brīvdienās došos uz kalniem, tomēr beigu galā kopā ar šīs nedēļas brīvdienu atbildīgo Benjamin, vācieti Lisa, korejieti Chanok, armēni Narek un francūzi, kam nemāku vārdu pierakstīt, devos uz pilsētu Die, kas tiek uzskatīta par riktīgu hipiju midzeni. Kāpēc Benjamin mums piedāvāja doties tieši uz Die – sestdienās tur notiek tirdziņš.

Brauciens sākās ar to, ka mašīnas atslēgas tika iespiestas manās rokās. Vai es rakstīju, ka iepriekšējās dienās man bija jābrauc pa līkumainiem kalnu ceļiem? Ai, kādas muļķības! Salīdzinot ar šodienas LĪKUMIEM, tie bija pagalam taisni ceļi... Zinu, ka daudziem no tādiem ceļiem (bezgala šauri līku loču, līku loču, te aiza vienā pusē, te aiza jau otrā pusē) vien jau mati celtos stāvus gaisā no šausmām, bet ja pie stūres sēž Solveiga, tad nu vispār vāks. Kad franču čalis, kuram nemāku uzrakstīt vārdu, atkal šausminājās, ka es esmu šoferis, Benjamin teica, ka man taču jāpraktizē braukšana, uz ko viņš savukārt atbildēja, ka jā, bet ne jau pa kalnu ceļiem! No vienas puses var piekrist, ka šādi kalnu ceļi jau nu nav labākā vieta, kur mācīties braukšanu, īpaši ja mašīnā sēž seši cilvēki (uhh, kāda atbildība), bet no otras puses – uz taisnas šosejas kalnu līkumus neiemācīšos izbraukt... Nu jā, vislabāk jau būtu ietrenēt visas pedāļu un ātrumu padarīšanas līdz automātiskas rīcības līmenim uz puslīdz taisniem ceļiem un tad pieķerties kalnu līkumiem, bet ko darīt, ja reģions kalnains un pat no mūsu ciemata bez nepārredzamiem līkumiem nav iespējams izkļūt... Oi, diezgan grūti piešauties pie mašīnas platajiem izmēriem (priekšā kopā ar šoferi ir trīs vietas), tāpēc ik pa laikam man tika atgādināts, lai turos tuvāk ceļa vidum, kas man savukārt nešķiet īpaši droši, ja nu aiz nepārredzama līkuma kāds dragā pretī pa ceļa vidu... Cik paradoksāli – tajās retajās braukšanas reizēs Latvijā man caurmērā teica, lai turos tuvāk ceļa malai, jo braucu pārāk tuvu viduslīnijai, bet šeit pilnīgi pretēja problēma... Pff...

Eh, tirdziņš bija mazāks un neinteresantāks kā biju gaidījusi, pat nebija īsti nekā, ko gribētos pirkt (nu ja neskaita pāris diezgan dārgas rotaslietas), toties pilsēta gan bija ļoti jauka – tādas mīlīgas, šauras ieliņas, patīkami radoša atmosfēra un mani mīļie krāsainie koka logu slēģi... Mmm... Laba vieta klaiņošanai pa ieliņām... Uzgāju varen labu indiešu veikaliņu, kurā varētu pirkt visu pēc kārtas, ja vien būtu tik daudz naudas, šo to pamērīju, bet īsti līdz galam nepatika, kā izskatās. Tā jau bieži ir, ka uz pakaramā drēbes izskatās lieliski, bet uzmērot nav vairs īsti tas. Nu nekas, vismaz ietaupīju naudu. Pēc klaiņošanas pa Die (gan vienatnē katrs par sevi, gan visi kopā), ar mašīnu devāmies Claps virzienā, kur bijām pašās pirmajās brīvdienās. Ja toreiz ūdenskritumu redzējām no augšas, un es jūsmoju, cik ļoti perfekta vieta piknikam būtu lejā, tad šoreiz tieši tur, šajā „perfektajā piknika vietā” arī piknikojām, jēēē! Papiknikojuši palikām tur atpūsties – kurš vārtījās uz klints, kurš sajutās kā vasarā pludmalē sauļojoties uz dvielīša, kurš kāpelēja apkārt pa akmeņiem, kurš darīja vēl ko citu, bet visi kopā baudījām fantastisko vietu. Šī vieta mudināja uz pārdomām par to, ka skatoties uz šiem gigantiskajiem klintsbluķiem, cilvēks jūtas tieši tāpat kā skudra skatoties uz nelielām šķembām, ka dabā viss atkārtojas, tikai dažādos mērogos – lielajā ir redzams mazais un otrādi. Skaista un iedvesmojoša vieta.

Smieklīgi, bet šāda tipa brīvdienu izbraucieni ir lieliski ne tikai tāpēc, ka var iepazīt jaunas vietas, bet arī tāpēc, ka bikses, kreklus un džemperus var nomainīt pret kleitām, svārkiem un KRĀSĀM. Ak, cik ļoti, ļoti patīkama sajūta! Lai dzīvo kleitas un krāsas! Daaah, citādi tās bikses un darba ikdienas bezkrāsainība mani nobeigtu... Heh, tiesa gan, kleitām dažkārt tāds nešpetns noskaņojums, piemēram, šodien kleita pamanījās uzķert kādas ventilācijas vēja plūsmu, un vāciete smējās: „Oo, tu jau gandrīz kā Merilina Monro!”... Hi, hii, hiiī...