9. septembris

Uhh, šodien bija mana ēst taisīšanas diena. No vienas puses labi, ka nebija jāstrādā vienai pašai, jo otrdienās šeit strādā arī pavārs, taču tā kā piektdien plānojot šīs nedēļās ēdienkarti Benjamin bija izspiedis no manis, ko es varētu pagatavot (lai gan es viņam teicu, ka man nav iebildumu virtuvē darboties ar kādu kopā, taču ne jau būt galvenajam, kas nosaka ko un kā darīt), tad principā es noteicu ko mēs taisām pusdienām. Viihiiii, kartupeļu pankūkas apmēram 20 cilvēkiem (brīvprātīgie + patstāvīgie darbinieki + kanādieši + strādnieki, kas no rīta atbrauc, bet pēcpusdienā dodas prom ), kur man bija prāts iedomāties tieši par pankūkām?? Nu jā, todien jau es nezināju, ka mēs būsim tik daudz cilvēku... Viss jau būtu labi, tikai... pavārs angliski zina vien pāris vārdus... Tā nu es visu laiku meklēju kādu, kurš man viņa teikto vai arī to, ko es gribu viņam pateikt, pārtulko, vai arī vienkārši centos saprast zīmju valodu. Laikam citreiz uz ēst taisīšanu būs jāpiesakās tādā dienā, kad pavārs nav, jo mēs katrs darām pa savam un tad nespējam saprast, kāpēc otrs dara citādāk, un tā franču valoda, tā franču valoda, eh...

Pie pankūkām uztaisīju mērci no parastā jogurta (garšo apmēram kā lakto, jo krējums jau te viņiem nav), ķiplokiem un dillēm / zaļajām pupiņām, un lai gan pie ēdienreizes ievadsalātiem (oi, viņiem ir dīvains paradums vispirms ēst zaļos salātus, tad galveno ēdienu un tad saldo) viņiem te ir pieņemts lietot mērci, kas sastāv no olīveļļas, medus, saulespuķu sēklām un kaut kāda veca vīna, visi metās virsū manai jogurta mērcei tā, ka man bija visu laiku jābļaustās, ka tā ir paredzēta pie pankūkām. Šķiet, ka viņi nebija iedomājušies savu jogurtu lietot arī šādā veidā, he, he.

Mums šeit ir neliels „dārziņš”, kurā gan nezāles ir vairāk par derīgajiem augiem. Šķiet, ka nākošajā pavasarī es varētu ķerties pie dārza iekārtošanas, citādi, nu kas tas par dārzu, tīrās šausmas.  No rīta kopā ar 2 kanādiešiem gājām savākt zaļos salātus. Pirms ieiešanas dārzā, viņi man jautāja, vai te ir tie kodīgie augi. Es jautāju – nātres? Jā, jā, tās pašas. Es teicu, ka jā, ir, vai viņi baidās no tām? Viņi teica, ka nu kā, tās taču kož ādā (un nē, tie nebija bērni vai jaunieši, bet absolūti normāli pieauguši cilvēki), un vai man gadījumā nevajag uzvilkt citus apavus, lai dotos dārzā (man kājās bija pludmales iešļūcenes). Tad nu es viņus šokēju ar to, ka Latvijā mēs nātres lietojam gan tējā, gan zupā, gan salātos, hi, hi, hiii, nabaga pārsteigtie kanādieši. Iegājusi dārzā kanādiete rādīja uz kabača lapām un prasīja, vai tie ir salāti.... Njā... Beigās izrādījās, ka viņa vispār pirmo reizi savā mūžā ir nonākusi dārzā, jo dzīvo lielpilsētā. Tā kā bija ļoti slapjš, tad ar iešļūcenēm nebija ērti šļūkāt pa dubļiem un es atstāju basas kājas, un tad saņēmu jautājumu no kanādietes – vai tad man nav normālu apavu? Ak, jel...

Vispār visi sadzīviskie paradumi ir tik ļoti atšķirīgi. Nekādi nevaru pierast pie grīdu mazgāšanas modes – vienkārši izgāž spaini ar ūdeni pa visu grīdu, izbirstē un tad ar lielu slotu savelk caurumā grīdā. Normālas grīdas lupatas viņiem vispār neeksistē. Traukus viņi nemaz neslauka, uzreiz slapjus bāž skapī. Visus ēdienus nenormāli pārkaisa ar sāli (labi, ka katrs savā šķīvī, nevis kopējā). Mežā lasa sēnes, kas izskatās pēc indīgām suņu sēnēm, bet tās, kuras mēs Latvijā lasītu, atstāj mežā. Visur diezgan stingri pieturas pie receptēm (pat taisot salātus!!), tā ka nemaz nedomā pielikt kādu citu sastāvdaļu vienkārši tāpat eksperimenta dēļ... Un vēl visādi dīvaini ieradumi... Pfff...

Kaut kāds ārprāts - tik daudzi cilvēki visu ko neēd – viens neēd kazas sieru, otrs neēd ķiplokus, trešais neēd sēnes, ceturtais vēl kaut ko. Labi, man arī ir daudz ēdieni / produkti, kas negaršo, tomēr šādā kolektīvā dzīvē es neizvirzīšu savas prasības, lai taisot kādu ēdienu man atstāj atsevišķu porciju bez kādas sastāvdaļas. Bet nē, pārējie te cacojas uz nebēdu. Es saprotu, ka ja cilvēks veselības dēļ nevar ēst kādu produktu, tad jā, pavāram par to ir jāpadomā, bet nevis jācenšas izpatikt katra gaumei, taisot n-tās atšķirīgās porcijas. Kad piektdien mums bija picas vakars, izņemot patstāvīgo franču darbinieku, biju vienīgā, kas uz sava picas pleķa atļāva uzlikt visas sastāvdaļas (pat olīvas, no kā parasti izvairos, bet esmu taču Francijā, jānogaršo viss)... Manā izpratnē kolektīvā dzīve nozīmē to, ka tu pielāgojies kolektīvam (ja uz maizītes ir uzlikts kazas siers, tad vai tu maizīti ēd vai neēd – tā ir tava darīšana, bet nevis prasi pagatavot kādu citādāku maizīti bez kazas siera)...

He, he, daudzi varbūt brīnīsies, bet man jau kādi trīs cilvēki ir teikuši – Solveiga, izskatās, ka tev ļoti patīk strādāt... He, he, he, tas man atgādināja Itālijas jauniešu apmaiņu, kur latvieši vienmēr visur ieradās laikā un bija visčaklākie, kamēr pārējie slaistījās apkārt...

Ai, atkal bija lietaina diena, viens mākonis visu dienu bija uzsprūdis uz blakusesošā kalna... Tā ka – nekādi pārgājieni... Redzēs, kāds laiks būs rīt...