8. septembris

Vakar baigi sadomājos katru rītu (protams, labos laikapstākļos) ap plkst. 6 doties kāpelēt pa kalniem, bet.... šorīt secināju, ka no šādiem nodomiem nekas nesanāks, jo ārā ir pārāk tumšs... Ja pagalmā ir pārāk tumšs, tad nav pat vērts doties uz kalniem, jo ņemot vērā to, ka lielākoties kāpiens sanāk pa mežu, tad tur būtu vēl tumšāks nekā pagalmā... Žēl, ka tā... Bet nu nekas, tagad vismaz varēšu no rītiem atsākt vingrošanu, ja jau kāpelēšana izpaliek. Mmm, tik jauki piecelties agri no rīta, kamēr citi vēl guļ - laiks 100% man... (he, he, un mums internets tagad ir arī no 7.00 - 8.30, kamēr citi guļ, varu lietot... tikai... mākoņainā laikā tas ir vai nu briesmīgs bremze vai nedarbojas vispār...).Vēl apsvēršu domu par pusstundu garu kāpienu augšup un pusstundu garu kāpienu lejup, ko es varu iebīdīt pēc vingrošanas līdz darbadienas sākumam vai arī kārtīgāku kāpelēšanu pēc darbadienas beigām, izņemot tās dienas, kad jādarbojas virtuvē, jo tad brīvais laiks līdz vakariņām izpaliek.

Tā nu pēc visu darbu veikšanas (hmm, pagaidām tiem neredzu nekādu jēgu, tāpēc sīkāk citreiz) devos kalnu pārgājienā pa to pašu maršrutu, pa kuru vakar. Kāpēc pa to pašu: 1) es gribēju salasīt lavandas, kas tur bija gana lielā daudzumā; 2) es izgāju plkst. 16.30 un man nebija ne jausmas, cik laika paņemtu citas takas, bet tumsā maldīties pa kalniem nebūtu gudri; 3) pārējās takas nav īpaši marķētas / lai sasniegtu virsotni no marķētās takas ir jānovirzās, attiecīgi atgriežamies pie punkta 2), kur nav skaidrs, cik daudz laika šīs takas paņemtu, tāpēc tās jāatstāj brīvdienām, kad var iziet agri no rīta.

Un ziniet, labi vien ir, ka negāju pa kādu citu absolūti nezināmu maršrutu. Gribēju piedzīvojumus - piesaucu piedzīvojumus (šo attiecinu uz bloga nosaukumu). Bet par visu pēc kārtas. Jau pēc pusstundu gara kāpiena secināju, ka šajā takā pēcpusdienā ātri paliek tumšs, jo liels ceļa posms jāveic pa mežu, turklāt saule paliek kalna otrā pusē. Attiecīgi – ne pārāk omulīgi, jo ej nu sazin kādi meža zvēri šinī mežā dzīvo. Norvēģijā no tāda viedokļa bija daudz omulīgāk – ej pa klinšainajiem kalniem un redzi visu apkārtni. Sapratu, ka tomēr ar lavandu lasīšanu īpaši neaizraušos, tikai mazliet, jo arī lejupceļš būs jāveic pa tumšu (ha, pēc tik ilga kāpiena vēl jo tumšāku) mežu, kurā turklāt vakar bija dzirdams kāds paliels meža zvērs, tātad – kāds / kādi šeit dzīvo. Uzkāpusi kalna galā sapratu, ka tuvākajā apkārtnē parādījušies lietus mākoņi. O ou... Bet nu tā kā pagaidām nelija, vēl noplūcu kādu lavandu, padevu ziņu Mārtiņam, ka esmu nonākusi mobilā telefona zonā un esmu sazvanāma un tad runājot pa telefonu ātrā solī turpināju ceļu. Un tad pēkšņi sākās. Uznāca straujš lietus, kurš pāris minūšu laikā mani izmērcēja līdz ādai. Sapratu, ka drīz varēšu pārbaudīt, kādas tad ir tās slīpās, lapu un čiekuru pilnās takas rudenīga lietus laikā, bet ko darīt... Pēkšņi nenormāli stipri iedārdējās pērkons tā, ka es pat iespiedzos klausulē un teicu Mārtiņam, ka viss, lieku nost, jo sākās negaiss. Jau pirms lietus vietām bija cītīgi jāseko līdzi, lai vispār pamanītu, kur ir nākošais takas marķējums, bet tagad lietus gāza tik stipri, ka brīžiem vispār nekas nebija redzams, un vēl tas negaiss, brrrr... Tā nu vienā brīdī sapratu, ka marķējumu vairāk neredzu, bet zālē sadalās vairākas nelielas taciņas (šis posms bija jābrien pa zāli, kas aug mežā, maigi sakot - taka nav labi redzama). Sasodīts!!! Sapratu, ka labāk griezties atpakaļ un vai nu pameklēt pēdējo marķējuma zīmi un censties saprast, kur varētu būt nākošā vai vienkārši doties atpakaļ pa taku virzienā no kura atnācu (tas gan nebūtu labākais variants, jo man nāktos iet pa kalna virsotni), jo spriežot pēc laika, biju nonākusi apmēram pusceļā. Lai gan ik pa laiciņam biju uzmetusi skatu atpakaļ, šajā brīdī vairs precīzi nevarēju noteikt, pa kurieni esmu atnākusi, devos vien aptuvenā virzienā, bet laimīgas sakritības rezultātā netīšam nokļuvu nevis atpakaļ uz takas, pa kuru nācu, bet gan uz takas turpinājuma. Uhh, kā man paveicās. Bet oi, oi, oiiiii, kas par negaisu!!! Nepārtraukti zibeņoja un dārdēja pērkons visu ceļu, līdz es nokļuvu līdz mājām (vairāk kā 40 minūtes). Takas pārvērtās strautos... Beigās jau vispār lielākoties bridu pa dubļiem un ūdeni. Lai vēl pie visa šī kaut kur nepaslīdētu un nenomauktos, atradu divus lielus zarus, ko izmantot kā nūjas. Smieklīgi, brīdī, kad piestāju apskatīt, cik pulkstenis, lai visādam gadījumam zinātu laiku, cik ilgi eju (ja nu apmaldos), tieši atradu Mārtiņa sms ar ieteikumu paņemt kādu nūju atbalstam. Starp citu, ar 2 nūjām pilnīgi cita iešana – mazāka slodze kājām, papildu slodze rokām un ātrāk var tikt uz priekšu. Tā nu es tur joņoju cauri mežam augšup lejup pa takām-strautiem, un klausoties, kā visapkārt dārd pērkons. Reāli bija sajūta, ka negaisa mākonis ir tieši virs manas galvas, pagalam nepatīkami. Nu jā, un kur nu vēl kalnu atbalss, kas jau tā varenos pērkondārdus padarīja vēl jo draudīgākus. Protams, varēju jau kaut kur apstāties un pagaidīt, līdz negaiss pierimst, bet ja nu paliktu tumšs un es vairs nevarētu saskatīt norādes un taku? Labāk tomēr doties cauri negaisam, jo palikt kalnos tumsā un lietū un bez siltajām drēbēm, oi, nē, paldies. Visvairāk mani biedēja tās vietas, kur apkārt bija klajš lauks. Un tās vietas, kur bija jāiet tieši gar klintīm – ja nu zibens izraisa kādu nogruvumu? Vispār gan paspēju vēl nodomāt, ka lietus laikā, ja neskaita slapjās, dubļainās un slidenās takas, iešana pa kalniem ir patīkamāka – nepaliek tik briesmīgi karsts un tik ātri nepiezogas nogurums. Protams, tas nav attiecināms uz tik briesmīgu negaisu. Ooo, bet cik gan laimīga es biju, kad beidzot sveika un vesela biju sasniegusi mājas... Biju izmirkusi tā, it kā būtu ar visām drēbēm peldējusies... He, he, pēc tam kad pēc karstas dušas uzvilku kleitu, biezu flīša jaku, adītas vilnas zeķes un pie tām pludmales čības, visiem bija par ko uzjautrināties...

Jāteic gan, ka mana intuīcija deva ziņu, ka varētu gadīties negaiss... Kad vēl tikai kāpu augšup cauri tumšajam mežam, iedomājos – „žēl, ka līdzās nav Mārtiņš, jo ar viņu pat negaisa laikā (ahā! redz kur arī intuīcijas signāls, ko nepamanīju) Norvēģijā jutos droši. Protams, cilvēks pret dabas stihiju ir bezspēcīgs, tomēr Mārtiņš radīja sajūtu, ka pat visšaušalīgākajā negaisā ar mani nekas nenotiks.”  Nu re, tā notiek, ja neklausa intuīcijas signāliem.

Un ja nu es būtu gājusi pa nemarķētu taku vai zibens laikā atradusies kalna smailē, kā tas būtu bijis, ja būtu izvēlējusies kādu jaunu taku? Labi, ka paklausīju saprāta balsij un pieturējos pie augstākminētajiem 1), 2), 3), un izvēlējos jau vienreiz izietu taku. Īstenībā pie šīs takas pieturējos tikai tāpēc, ka savai istabasbiedrenei biju pateikusi, ka došos tieši šeit. Tad nu es tā domāju, ka ja nu mazums, kas notiek (ptu, ptu, ptu), lai zina, kur es vispār atrodos, tāpēc labāk pieturēties pie viņai pateiktā maršruta. Arī vietējie teica – labi, ka biju izvēlējusies šo maršrutu, nevis kādu citu, jo tie lietus un negaisa laikā būtu vēl daudz bīstamāki...

Njām, arī mana mugursoma izlija caur un cauri... He, he, labi, ka pase ir izgatavota no ūdensdroša materiāla.... Žēl tikai par pierakstu kladi, kurā juku jukām satecējuši mani franču valodas pirmās nodarbības pieraksti un dziesmu vārdu uzmetumi... Eh... Nez cik ilgi nāksies žāvēt pārgājienu apavus, hmm...

Redz cik viegli ir piesaukt piedzīvojumus.... Bet – viss labs, kas labi beidzas. Turpmāk lūdzu tikai pozitīvus piedzīvojumus! Lai gan... ja es jau iepriekš zinātu iznākumu, gan jau tāpat būtu gājusi... Ak, šie neparedzamie kalnu laikapstākļi – no sākuma saulīte, bet tad pēkšņi - negaiss...