Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 14. septembris

Vai es kaut ko minēju, ka vakar bija nenormāli ātrs iešanas temps? Kas par muļķībām! Salīdzinot ar šodienas tempu tas tāds nieks vien bija. Kā nekā grupai bija pievienojušies četri jauni francūži, no kuriem divi ikdienā nodarbojas ar kalnos kāpšanu. Tā nu viņi burtiski skrēja visiem pa priekšu, un pārējie turēja šiem līdz, izņemot.... izņemot no absolūti līdzenas zemes nākušu meiteni, kas lēnām slīdēja kaut kur nopakaļus.

Lai vispār kaut mazliet spētu turēt līdzi šim briesmīgi ātrajam lidojumam pa kalniem, nūju vietā paņēmu divus zarus. Loģiski, ka dažiem cilvēkiem bija kārtīgas, kalniem piemērotas nūjas, bet šā kā tā armēņa jautājums par maniem zariem - „Is it Latvian style?” – mani pamatīgi sasmīdināja. Jā, jā, tas ir latviešu stils!

Ak, lai gan tie francūži ir pagalam iedomīgi par savu valodu, bet vismaz bija tik mīļi, ka šai pārgājiena dienai man aizlienēja apavus, lai gadījumā kaut kur pusceļā nepalieku bez zoles.

Šodienas kāpiens nebija tik straujš uz augšu, bet pagalam nenormāli straujš tempa ziņā. Visu laiku centos vismaz nosacīti turēt līdzi tempam, un visu laiku pukojos par to, ka visapkārt ir tik ļoti fantastiski skati, bet man pat lāga nav laiks piestāt un nofotografēt, par baudīšanu un grimšanu kādās nebūt pārdomās vispār nerunājot. Kāds prieks no tādas joņošanas, man nav skaidrs. Tā taču nevar pagūt neko aplūkot... Pff...

Šodien no pensionāriem līdzi gāja vien vīrietis. Atkal vienā ciematā bija iespēja gaidīt mašīnu, ko, protams, šis vīrietis izmantoja. Tad viena francūziete vērsās pie manis (jo es visu laiku gāju daudz lēnāk par pārējiem) un armēņa (jo viņš sūdzējās, ka šitāds pārgājiens nav gluži viņa gaumē), vai tad nu tik tiešām mēs arī turpināsim ceļu. Ja iepriekš es jau biju sākusi apsvērt, ka varbūt nav vērts mocīties (jo tie tempi, tie tempi...), bet nu šitāds jautājums lika manai spītībai pacelties vēl neredzētos augstumos un teikt, ka iešu gan. Ha! Lai jau šie mani pagaida ik pa laiciņam! Tagad izlēmu iet tikai un vienīgi savā tempā, baudīt skatus, uztaisīt pa kādai fotogrāfijai, un lai tie iedomīgie kalnu skrējēji iet dillēs, bet es baudu kalnus. Ha, ha un vēlreiz HA visiem šitiem rupjajiem francūžiem, kas nekā nejēdz no tā, ka pārgājienu biedri ir jāpagaida, nevis jāpamet kaut kur vienatnē, jo tagad nudien gāju pilnīgi viena pati, vien iztālēm redzot kādu citu no šīs kompānijas. Normāla attieksme. Gan jau ka viņi vīpsnāja, ko es te vispār daru, ja nevaru turēt līdzi viņu tempam, bet es par šitiem rupekļiem jau nu arī nebiju daudz augstākās domās, tā ka man gluži vienalga, ko viņi domāja par mani.

SECINĀJUMI

1) stereotips „francūži nemīl runāt citās valodās” attiecībā uz komunikāciju kompānijās ir balta patiesība (nu labi, gadās jau pa retam izņēmumam)

2) stereotips „francūži ir iedomīga tauta” – jap, jap, jap

3) stereotips „franču vīrieši ir ļoti pieklājīgi pret sievietēm” - muļķības

4) pārgājienos vislabāk doties vienam pašam vai kopā ar cilvēkiem, uz kuriem var paļauties, ar kuriem sakrīt fiziskā sagatavotība un pārgājiena būtības uztvere

5) šis būtu bijis fantastisks pārgājiens, ja vien būtu cita kompānija, kas par būtiskāku uztvertu kalnu skatu baudīšanu, nevis skriešanu pa kalniem bez redzama steigas iemesla

6) šis bija grūtākais pārgājiens, kāds man jebkad bijis, un pie šī secinājuma vainīgs tikai un vienīgi ātrais iešanas temps

Kad ar mašīnu tikām aizvesti atpakaļ uz Vaunieres (pārējie turpinās šo pārgājienu vēl 2 dienas ar galamērķi mūsu ciemā), bija pārāk vēls, lai es paspētu sagatavot cienastu internacionālajam vakaram, bet tas nekas, jo ēdienu bija vairāk nekā vajag. Tā jau visi pēc tam staigājām apkārt vaidēdami par to, cik ļoti esam pārēdušies...