2. septembris

Nu ko, veiksmīgi esmu nokļuvusi Parīzē, un piedzīvojumi var sākties! Vēl gan nespēju noticēt, ka Francijā palikšu uz gadu. Pagaidām ir sajūta - ai, kārtējais ceļojums...

Ha, hāa, kā jau īsta blondīne, pērkot aviobiļeti priecājos par lēto cenu, bet neaplūkoju, kur īsti atrodas lidosta. Izrādījās, ka līdz Parīzei ar autobusu jābrauc apmēram pusotra stunda. Bet nu nekas - lidosta maziņa, ātri atradu autobusu un - žvīks - Parīze jau klāt. Tālāk izdomāju pārvietoties bez kartes, veiksmīgi atradu pilsētas autobusu, tikai... kāpjot iekšā ar visām savām 3 lielajām somām gandrīz iesprūdu, bet nu labi, ka tikai gandrīz... Pēcāk gan pārvietošanās bez kartes nebija laba doma, jo netīšām aizšāvu mazliet citā virzienā. Nu jā, bet tur jau nebija redzami ielu nosaukumi, tā ka karte daudz nebūtu palīdzējusi. Uz ielas vienai afro sievietei jautāju, kurā virzienā man būtu jāiet, bet viņa nerunāja angliski. Bet nu tā kā es tomēr beidzot biju no somas izvilkusi izprintēto karti, tad ar pirkstu parādīja virzienu, un tā ātri vien (cik nu ātri ar tik smagām somām var paiet), nokļuvu pie saviem viesmīlīgajiem paziņām - franču filmu režisora Benjamin, viņa zviedru draudzenes Tinda un abu 1 mēnešu vecā dēliņa Gustav...

Pļāpājot ar Benjamin un Tinda, sapratu, ka puslīdz varu iztikt ar savu briesmīgo angļu valodu, bet tikai līdz brīdim, kad sāku mēģināt izskaidrot, kā mēs grupā „Vecpilsētas Dziedātaji” darinām savus dziesmu vārdus, kuriem pamatā izmantojam latviešu folkloras materiālus... Njā, izskaidrot ārzemniekiem kaut ko par latviešu dainām nebūt nav vienkārši... Abi gribēja dzirdēt/redzēt mūsu grupas uzstāšanos, tā nu youtubē uzliku pāris CD „Puzurs” koncertvideo no RTU. Benjamin, kas pēc nodarbošanās ir kino režisors, teica, ka labi uzfilmēti video un ka vispār jauka mūzika, Tinda teica, ka mums ir ļoti izjusta, dzīva mūzika, bet 1 mēnesi vecais Gustav aizmiga. He, he, būtu interesanti atgriezties pie viņiem pēc gada un paskatīties, cik liels puika jau būs pa šo gadu izaudzis. Interesanti – Benjamin pirmo reizi mani redzēja, kad man bija tikai 6 mēneši, bet es viņa dēlu – kad viņam ir tikai viens mēnesis. Nez vai mēs ar Gustav arī satiksimies vēlreiz pēc kādiem 20 gadiem, tāpat kā mēs ar Benjamin?

 

Rīt varēs turpināties mani centieni pārvietoties ar smagajām somām un kaut kur neiesprūst, lai ar 2 vilcieniem nokļūtu savā īstajā galamērķī, jo Parīze jau vien tāds neliels pieturas punkts vien ir...