3. septembris

No rīta ļoti laicīgi devos ceļā, jo pat paši parīzieši nespēj paredzēt, vai uz ielām būs sastrēgumi, bet uz dzelzceļa staciju Gare de Lyon viennozīmīgi gribēju braukt ar autobusiem, lai ar smagajām somām nav jākāpelē augšā / lejā pa metro kāpnēm un jāspraucas cauri šaurajai biļešu kontroles vietai. Visticamāk, es tur nemaz cauri netiktu, bet paliktu iesprūdusi gluži kā Vinnijs Pūks Trusīša alas durvīs, kad bija pārlieku daudz saēdies medu un citus labumus. Bet ja Vinniju Pūku glāba notievēšana, tad man glābiņa nebūtu, jo somas jau nesarautos. Viesmīlīgais franču paziņa apžēlojās par mani un palīdzēja ar manu mantu kravu tikt līdz otram autobusam. Ha, ha, redzēju, ka stiept manu 17 kg smago somu viņam nebija īpaši viegli – vaidēdams mētāja no viena pleca uz otru... ak, vai... Bet ja padomā, ka visas mantas bija jāpaņem līdzi uz gadu, tad 16 kg smaga mugursoma, 17 kg smaga plecu soma un vēl viena nezināma svara plecu soma jau nav nemaz tik daudz...

Braucot autobusā sevi izklaidēju, mēģinot uzminēt, kā jāizrunā katras nākošās pieturas nosaukums un sapratu – ar franču valodas apguvi viegli nebūs... He, he, bet vai gan tas kāds pārsteigums. Iepriekšējā vakarā Benjamin smējās, ka var gadīties, ka esot Dienvidfrancijas Alpos, es varu apgūt franču valodu ar īpašu tai vietai raksturīgu akcentu, kas viņam šķiet ļoti uzjautrinošs.

Tā kā sastrēgumu uz ielām nebija, tad stacijā nokļuvu ļoti ātri. Un tad jau bija jāķeras pie biedējošākā uzdevuma visā šajā brauciena procesā – jādodas pie biļešu automāta un jātiek pie savām jau sen atpakaļ internetā nopirktajā vilciena biļetēm. Piegāju pie automāta, nomainīju uz angļu valodu (labi, ka šāda opcija vispār bija, jo biļešu iegādi esot mājās internetā nācās veikt franču valodā. Kā Benjamin smējās, kad viņam par šo stāstīju – tā ir franču sistēma – viņiem patīk visu sarežģīt tik ļoti, ka paši francūži bieži vien neko nesaprot, turklāt viņiem patīk darīt to tikai savā valodā...). Tad nošausminājos par to, cik daudz līdzīga veida izvēles iespējas tiek piedāvātas. Nu ko, sāku izmēģināt visas potenciāli derīgās, līdz atradu to, kas attiecas uz mani. Un tad sekoja liels „o ou”, jo pēc biļetes koda ievadīšanas, kad bija jāievieto biļešu iegādei lietotā bankas karte, automāts manu karti vienkārši neatpazina. Izmēģināju vēlreiz, bet nekā. Ai, ne pārāk patīkams mirklis, tā jau neesmu uz „tu” ar visādiem mūsdienu elektronikas brīnumiem, bet ja reiz esmu ar automātu sapratusies, bet viņš vienkārši neatpazīst manu bankas karti, eh ... Devos pie blakus automāta un par laimi tas bija sakarīgāks par iepriekšējo un bankas karti atpazina. Juhuhuhuuū!!! Tālāk sekoja ilgs gaidīšanas laiks, bet pēc tam - priekšā vēl viens uzdevums – atrast pareizo peronu un vilciena vagonu.

Dīvaini, ka uz vilcieniem vispār nav nekas rakstīts – atrodi šķietami pareizo peronu un ceri, ka esi iekāpis īstajā vilcienā. Vēl viens pārsteigums – vilcienā bija jākāpj uz otro stāvu. Oho, es pat nezināju, ka eksistē divstāvīgi vilcieni! Šķiet lieki piebilst, ka ar manu mantu kaudzi tas nebija viegls uzdevums – uzsteberēt augšā pa visnotaļ šaurām kāpnēm. He, he, pat izraisīju nelielu sastrēgumu. Nonākot otrajā stāvā, atradu vietu priekš somām, kas atrodas starp vagoniem, bet savas mantas nepārredzamā vietā atstāt īsti negribējās. Šajā mirklī arī pamanīju, ka esmu izraisījusi sastrēgumu, atvainojos aiz manis stāvošajam čalim un pie reizes uzjautāju, vai tiešām somas obligāti jāatstāj šeit. Saņēmu iepriecinošu atbildi, ka arī vagonā būs vieta, kur nolikt mantas. Viņš jau gribēja spraukties man garām, jo laikam šķita, ka savas mantas atstāšu tur, bet uzzinājusi, ka varu ņemt vagonā, turpināju ceļu vagona virzienā, vēlreiz izraisot sastrēgumu, he, he. Mēģināju atvērt vagona durvis nospiežot pogu, bet tās kaut kā nevērās. Atkal jau iejaucās iepriekš minētais čalis un pateica, kura poga jāspiež. Nu tad beidzot tiku vagonā, iekārtoju somas un sāku meklēt savu vietu. Ha, ha, un uzminiet, kam blakus man trāpījās vieta? Jā, jā, tam pašam čalim, kuram es jau vairākas reizes maisījos pa kājām...

Ja vēl vakar Parīzē domāju, kur gan atkal esmu iekūlusies (cik tipiski man – vispirms kaut kur pietiekties; tad sākt domā, kur esmu iekūlusies; un tad sajūsmināties par savu sākotnējo lēmumu), tad braucot cauri kalniem, sapratu, lai kas arī mani priekšā sagaida, bet šī daba vien ir tā vērta, lai te pavadītu gadu. Visu ceļu to tik vien darīju, kā visu laiku sajūsminājos par skaistajiem kalnu skatiem.

Hah, jo mazāka stacija, jo grūtāk tajā orientēties, tādi man radās secinājumi par Grenoble staciju, kad atiešanas laiku tablo pie sava vilciena ieraudzīju autobusa simbolu, nevis perona numuru. Info centrā sieviete runāja pa pusei angliski, pa pusei franciski (pasaka kaut ko franciski un brīnās, kāpēc es nesaprotu), bet man tomēr izdevās saprast, ka virzienā uz Gap dodas gan vilcieni, gan autobusi, bet šajā laikā man ir iekritis autobuss, attiecīgi – man jādodas laukā no stacijas uz autobusu pieturu. Oi, bet ar tām somām katrs solis ir kā mocības... Mani patīkami pārsteidza autobusa šoferis, kurš runāja franciski un man paskaidroja, kurā pusē jāliek bagāža, ja nebraucu līdz galam. Cik dīvaini - blakus rindā sēdošā mūķene jautāja, no kuras valsts esmu, nekad vēl nebija nācies runāt ar mūķeni.  Laikam jau šajā apgabalā tūristi pārāk bieži neapgrozās.

Autobusa šoferis pasažierus izlaida nevis dzelzceļa stacijā, bet ielas malā. Man gan bija sarunāts, ka mani savāks tieši dzelzceļa stacijā, tapēc – hmm, kur meklēt savus sagaidītājus, ja viņiem nav mobilā telefona? Reizē ar mani pieturā izkāpa viena meitene no Brazīlijas (kā es to mūsu īsās sarunas laikā uzzināju), kurai arī bija tādi pati problēma – viņa bija sarunājusi ar saviem sagaidītājiem tikties dzelzceļa stacijā. Tā nu kopīgi sākām meklēt ceļu, kā uzkāpt augšā uz dzelzceļu. Šādu ceļu neatradām, jo priekšā bija sēta, tāpēc griezāmies atpakaļ, kur pamanījām 2 cilvēkus. Devāmies pie viņiem, lai uzjautātu, kā tikt augšā uz staciju, bet šie uzreiz jautāja – kura no jums ir Solveiga? Ahā, tie bija mani sagaidītāji , kuri mani sagaidīja īsti franču stilā – ar 3 bučām uz vaiga. Tā nu ar busiņu tiku atvesta uz savām jaunajām mājām – ciematu Vaunieres.

Istabas biedrenes veidotais plakāts manai sagaidīšanai uz mūsu istabiņas durvīm

Skats no ciemata Vaunieres uz apkārtni

Vīiii ciemats ir tik jauks – visapkārt ir kalni. KALNI!!!! Ciemata ēkas ļoti vecas. Šo ciematu mana uzņēmējorganizācija iegādājās pirms 50 gadiem, lai radītu vietu, kur veidot dažādas starptautiskas nometnes, ļaujot cilvēkiem sevi izprast un attīstīt caur kolektīvo dzīvi un kopīgu darbošanos.

Ciemats Vaunieres

Ciematā ir tradīcija, ka katram, kurš šeit ierodas pirmo reizi, ir jāiezvana baznīcas zvans. Baznīca patlaban kalpo tikai šim mērķim. Zvans jāzvana arī dodoties prom. Super, nekad nebiju zvanījusi baznīcas zvanu! Ļoooti jauka tradīcija!!!!

Baznīca, kuras zvanu zvanīju

Līdz decembra sākumam mana istabas biedrene būs meitene Chanok no Korejas, bet pēc tam – tad jau redzēs. Interesanti – pilnīgi cits kontinents! Manai sagaidīšanai par godu, viņa bija izcepusi šokolādes torti, cik mīļi!!! Pagaidām šķiet, ka par spīti mūsu atšķirīgajām kultūrām, nebūs problēmu sadzīvot.

Mūsu dzīvojamās ēkas

Pēc ierašanās tiku izvesta pa ciematu, un tagad galva ir tik ļoti pilna ar dažādiem iespaidiem, gan vizuāliem, gan informatīviem, ka visu vēl nav iespējams aptvert.  Un kur nu vēl visu cilvēku vārdi, kurus nav iespējams pat izrunāt, kur nu vēl atcerēties.

Dienas gaitā nonācu pie secinājuma, ka steidzami jāsāk mācīties franču valoda, jo viņi visi (jā, jā, visi) runā franciski! Protams, ar mani runā angliski, bet savstarpēji caurmērā runā franciski. Njā...

Nu ko, šodien tik tiešām ir īstais sākums manam piedzīvojumu gadam!!!