5. septembris

Hmm, iepriekš jau daudzus brīdināju, ka interneta pieeja šeit būs ierobežota, bet es to biju sapratusi tā, ka jā, šeit ir viens interneta vads uz visiem ar lēnu internetu, bet brīvajos brīžos vari lietot pēc vajadzības. Taču īstenībā ir daudz trakāk – jā, šeit ir viens interneta vads uz visiem cilvēkiem, par ātrumu īpaši nesūdzos, taču... taču mums ir ierobežots lietošanas laiks  no plkst. 16.30 – 19.30 un no 21.00 – 24.00. Attiecīgi, visi šeit dzīvojošie internetu var lietot tikai un vienīgi šajos laikos, un tad nu tu ik pa laiciņam ej un skaties, vai tur jau nav aizņemts, vai arī ja pats sēdi, tad jābūt gatavam, ka drīz internetu vajadzēs arī kādam citam. Būtu vieglāk, ja būtu kāds grafiks, kad es skaidri zinātu, ka varu lietot internetu tādā un tādā laikā un attiecīgi pārējo brīvo laiku varētu saplānot pakārtoti no tā. Citādi, ja vispār gribu tikt pie interneta, tad sanāk atrasties ēkā uz vietas, kas manos plānos īsti neietilpst. Jā, iepriekš rakstīju, ka grafiku būšana ir diezgan kaitinoša, bet šāds interneta grafiks gluži pretēji – nevis traucētu dzīvot pa savam, bet palīdzētu organizēt savu brīvo laiku pēc manām vēlmēm nevis atkarībā no citiem. Arī šo blogu rakstu MS Word dokumentā un tajos retajos un īsajos brīžos, kad tieku pie interneta, pārkopēju bloga vietnē. Šīs neparedzamā interneta lietošana dēļ, nebrīnīties, ka bieži vēstulēs atbildu strupi, īsi un ar daudzām pārrakstīšanās kļūdām, jo daru to lielā steigā... 

Ooo, šodien bija mana pirmā franču valodas nodarbība ar skolotāju, kas angliski runā ļooooti slikti, tas būs varen jautri... Bet tā jau nav nekāda vaina sēdēt zem plūmes ar skatu uz kalniem un censties apgūt visas tās dīvainās franču valodā esošās skaņas.

Chanok taisīja sagaidīšanas plakātu man, savukārt es taisīju sagaidīšanas plakātu Lisa, kas tāpat kā es ir ilgtermiņa EBD brīvprātīgā no Vācijas un ieradās Vaunieres šodien. Cerēju, ka jau viņa ir no Vācijas, tad varbūt nerunā franciski, bet nekā, diemžēl runā gan. Bet visādi citādi šķiet, ka viņa būs jauka kompānija. Nu ko, tagad mana vienīgā cerība ir, ka puisis no Armēnijas, kas ieradīsies svētdien, nerunās franciski, citādi pagaidām esmu vienīgā, kas no franču valodas nesaprot neko...

 

Ja vēl vakar bija sajūta – ak jel, ko es te daru, šis projekts galīgi nav tas, ko es gribēju (izņemot kalnus), tad šodien jau uz vakarpusi sapratu, ka nē, viss būs štokos. Cerams, ka šī sajūta mani nepametīs...

Šodien beidzot gribēju pastrinkšķināt ģitāru, bet atklāju, ka viena no ģitārām ir diezgan slikta – skaņo cik gribi, skan vienalga briesmīgi, bet otrai trīs stīgām notrūkušas kolkas, un kamēr es neatradīšu plaķenes, nevarēšu ģitāru noskaņot, bet visādi citādi šķiet, ka tā varētu būt visnotaļ skanīga ģitāra.