27. septembris

Šīs brīvdienas izlēmu pavadīt savā nodabā. Šodien biju ieplānojusi paņemt divriteni un doties uz kādu no „tuvējiem” ciematiem. Caurmērā divriteni lieto EBD brīvprātīgais Josef no Čehijas, kura projekts nākošās nedēļas beigās beigsies, tāpēc vakar no rīta viņam jautāju, vai viņš grasās šodien ar riteni kur doties, un viņš atbildēja, ka netaisās. Tā nu no rīta sakrāmēju somu, saģērbos un devos uz tūrisma inventāra telpu pēc velosipēda, bet tur to neatradu. Aizdomīgi. Devos meklēt pašu Josef, kam vēlreiz jautāju, vai tiešām viņš šodien nekur negrasās braukt ar riteni, uz ko viņš atbildēja, ka nudien netaisās. Tad es viņam prasīju, kāpēc tad ritenis nav atrodams vietā, kur tam būtu jābūt. Un tad Josef teica: „Oiiiii, sasodīts! Es vakar ar riteni aizbraucu tikai līdz ceļam un to noslēpu mežā, bet tālāk devos ar autostopiem. Es tev uzzīmēšu plānu, kā atrast riteni!”. Riteņa meklēšanas plāns: 1) ar kājām lejup pa mūsu ceļu 6 km gandrīz līdz šosejai; 2) pirms tiltiņa jāatrod taka un pa to jādodas ~ 150 m; 3) jānonāk apmēram vienā līmenī zem kaut kāda torņa; 4) būšot redzami mazi kociņi, augstāk lielāki koki, aiz muguras paliks akmeņi; 5) šajā vietā jākāpj uz augšu kādi 30 – 40 m un jādodas uz priekšu; 6) starp mazajiem un lielajiem kociņiem jābūt atrodamam ritenim. Šito visu noklausoties es smējos, ka tas jau reāli izklausās pēc bagātību meklēšanas (he, he, kā īstenai kuģa žurkai piedien). 

Velosipēda atrašanas plāns

Tā kā savus plānus par ciemata aplūkošanu gribēju īstenot, tad devos vien riteņa meklējumos. Punkti  - 1), 2), 3) - bija viegli īstenojami, bet turpmākie punkti gan sagādāja problēmas. 

Ceļš uz/no Vaunieres (mana patreizējā dzīvesvieta)

Kādi vēl mazi vai lieli kociņi? Tur bija riktīgs krūmu, koku un dzelkšņu biezoknis. Nekādas redzamas izmēru atšķirības, bet akmeņi (šķembas) bija visur cik tik uziet. 

Ha, ha, saproti nu, aiz kuriem kokiem ritenis jāmeklē...

Nu ko, kāpu augšup tos 30 – 40 m, lauzos cauri kaut kādiem brikšņiem, slīdēju pa šķembām, turējos pie visām iespējamajām zālēm un krūmiem un neizpratnes pilna lamājos uz Josef, kāda suņa pēc divritenis bija jāslēpj tik sarežģītā vietā, kurš gan tādu vecu grabažu ņems, varēja vienkārši kaut kur nobēdzināt mežā, bet nē, izdomā kaut kādu dīvainu vietu, kur cilvēks knapi var uzrāpties. 

Sasodīts, kurš slēpj riteni tādā vietā? Un kā tur to vispār var atrast?

Kad gandrīz stundu biju tur ložņājusi, cenšoties kaut kur nenovelties un jau grasījos doties uz ciematu ar kājām, divriteni beidzot atradu. Jēēēē! Nu ja, kā nu Solveiga bez piedzīvojumiem...

Ritenis beidzot atrasts un izvilkts no brikšņiem

Pa šoseju aizminos līdz Lus La Croix Haute, pirms ciemata pļaviņā ieturēju pikniku (šoseja izskatījās gana līdzena, bet varēja labi just, ka mīšanās notiek pret kalnu), pabraukājos pa ciematiņu, bet daudz jau tur nebija kur braukāt, jo ciemats neliels. Izdomāju, ka varētu iemest aci veikalā, bet no 12.30 – 16.00 tas ir aizklapēts pusdienu pārtraukumā (kaut kāds sviests!). Devos uz tūrisma info punktu, cerībā savākt tuvējā reģiona kartes un citu noderīgu informāciju, bet arī šitā iestāde no 12.00 – 14.00 ir pusdienlaikā, turklāt strādā tikai no ceturtdienām līdz sestdienām. Vai tad tas vispār ir priekš tūristiem?? Ai... 

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Lus La Croix Haute

Bija doma pagaidīt kādu stundu, līdz info centrs sāks darboties, un pabraukāties apkārt pa lauku ceļiem. Tā arī sāku darīt, bet tad atcerējos, ka nākošajā piektdienā iespējams dosimies uz šo ciematu palīdzēt ar dekorāciju veidošanu sēņu festivālam, gan jau tikšu info centrā, tāpēc īsti nav jēga gaidīt. 

Lauku ceļu baudīšana

Devos atpakaļ uz ciematu un tad jau prom uz lielo šoseju. Uz šosejas nonācu pie secinājuma, ka man nepieciešamajā virzienā asfalta paplatinājuma blakus auto joslai nav, tāpēc nācās mīties pretī satiksmes kustībai. Jēēē, tagad lielāko ceļa daļu varēju nemīties, bet tikai izbaudīt ripošanu no kalna. Nonākot līdz pagriezienam uz savu ciemu, nokāpu (nošļūcu) lejā līdz upei un ieturēju vēl vienu pikniku, jo veikt augšup pret kalnu 6 km nebūs joka lieta. Bija doma pēc piknika iemērkties upē, bet sapratu, ka tas nebūtu prātīgi - lai gan saulītē ir karsti, gaisā manāms pamatīgs rudens dzestrums.

Skaista vieta piknikam

Pikniks

Pēc tam sekoja šīs dienas sarežģītākais posms, ko brīžiem veicu ar riteni, brīžiem ar kājām un riteni pie rokas. Bet katrā ziņa izbrauciens bija jauks, par spīti Lus La Croix Haute nelielajiem izmēriem un dīvainajiem darba laikiem. Ritenis dod lielāku pārvietošanās brīvību un neatkarību, lai kaut kur mazliet tālāk nokļūtu no Vaunieres.

Mmm, daļa pārējo mājas iemītnieku bija izbraukuši uz Grenoble (njā, būtu jau jauki aplūkot kārtīgāk šo pilsētu, tomēr šoreiz, kamēr labs un saulains laiks, man daudz vairāk gribējās paklaiņot vienatnē), daļa devušies uz ballīti Le Fai, tāpēc pēc atgriešanās no sava izbrauciena mājās biju viena pati. Ak, miers un klusums, ja neskaita kņadu aiz loga, ko radīja teritoriju izīrējušo ģimeņu bērnu čalas.

Cik jauki, ka mana istabas biedrene bija devusies uz ballīti, tāpēc arī pēc Grenoble aplūkotāju atgriešanās es savā istabā varēju baudīt klusumu. Lai gan parasti ar filmu skatīšanos neaizraujos, vakarā devos izpētīt filmu plauktu. No sākuma iesāku skatīties dokumentālu filmu par "The Beatles", bet tā bija uzņemta garlaicīgā amerikāņu manierē ar uz nerviem krītošu vadītāju, tāpēc izslēdzu ārā. Pēc tam atradu un noskatījos ļoti jauku indiāņfilmu "The Education of Little Tree". Skatoties filmu, kuras darbība norisinājās kalnos, secināju, ka sēžot mājās Latvijā un skatoties šo filmu es būtu jūsmojusi - "ak, cik skaisti kalnu skati!", bet tagad domāju - "o, kad vakar kāpu uz Quigouret, es gāju cauri tieši tādam rudenīgam klinšu pilnam mežam, bet skati no virsotnes man bija vēl grandiozāki nekā filmā!". Jā, tas bija dīvaini, saprast, ka man apkārt esošā daba ir vēl iespaidīgāka nekā kino.

Lai cik forša būtu istabas biedrene, tomēr nenoliedzami daudz foršāk ir istabiņā dzīvot vienai pašai...