Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 13. septembris

Kad uzsākām pārgājienu no Le Fai, pirmais pieturas punkts bija vēl viņu pagalmā, kur mums tika parādīts milzu (žēl, ka fotogrāfijā nav redzams arī cilvēks, lai labāk saprastu mērogu), tik tiešām MILZU skaļrunis, ko viņi izmanto mūzikas atskaņošanai, iegūstot neparastu skaņu efektu, jo mūzika, atskaņota caur skaļruni, atduras tieši pret kalnu grēdu, pēc tam atbalsojoties. Vislabāk šādā veidā izklausās lēna mūzika. Oiii, šito efektu man vien dienu gribētos dzirdēt. Varbūt, ka kādreiz arī izdosies, jo cik nopratu, tad šad un tad brīvdienās cilvēki no Vaunieres brauc uz ballīti Le Fai, un kad tad vēl izmantot šo milzu skaļruni, ja ne ballītes laikā?

No rīta bija auksts, bet ātri vien palika ļoti karsts un somas svaru papildināja visas siltās drēbes, kas bija mugurā no rīta + vēl čupa ar siltajām drēbēm, ko arī drošības labad paņēmu līdzi. Pārējās mantas (guļammaiss, telts, utt.) jau no rīta tika iekrautas mašīnā, lai vakarā mēs tās dabūtu kempingošanas vietā. Visu dienu saule nežēlīgi cepināja (savukārt iepriekšējās dienās savā ciematā salu nost).

Pirmo pārgājiena daļu veicām 8 cilvēki – es, armēņu brīvprātīgais Narek un seši francūži no Le Fai, to skaitā trīs jaunieši un trīs pensionāri. Pēcpusdienā ciematā St. Auben D’Oze bija iespēja kāpt mašīnā, doties atpakaļ uz La Fai un pēc tam vakarā pievienoties pārējiem pilsētā Veynes. Šo slaistīšanās iespēju izmantoja tikai pensionāri.

Vienu pārgājiena daļu pavadījām spraucoties cauri īstam mežrozīšu ērkšķu biezoknim. Pēkšņi vienā mirklī es diezgan pamatīgi ieāķējos ērkšķos ar savu kreklu, kamēr izpiņķerēju kreklu, tikmēr ieāķējos ar šalli, kamēr no ērkšķiem izpinu šalli, jau biju ieāķējusies ar somu... He, he, kamēr es tur šitā cīnījos ar ērkšķiem, tikmēr jau biju izveidojusi aiz sevis nelielu sastrēgumu, ups... Pēc ērkšķainā pārgājiena posma man bija saskrāpētas rokas, bet vienam vīrietim kreklā bija uzradušies pāris caurumi.

Ak jel, tie trakie kalnu pensionāri ir daudz spraunāki nekā es. Nu labi, lielākoties pensionāri (izņemot organizācijas prezidentu, kurš brīžiem joņoja pa priekšu, bet brīžiem vilkās nopakaļus) gāja pēdējie, bet nu vienalga, ļoti labi turēja līdzi jauniešiem, kamēr es tur jutos kā riktīgi veca plekste, kas knapi kust uz priekšu. Visu vēl grūtāku padarīja pamatīgi cepinošā saule. Ja no sākuma es pie sevis pukojos, ka jāiet pa mežu un nevar izbaudīt kalnu skatus, tad pēc tam jau priecājos par katru mazāko koka ēnu.

Man īsti nav pieņemama viņu kalnā kāpšanas mode – ilgu posmu iet bez apstājas pauzītēm, bet tad uztaisīt stundu garu pikniku. Man personīgi daudz lielāks labums ir no biežām minūti garām pauzēm, lai padzertos un atvilktu elpu, nevis no vienas un garas pauzes.

Ha, ha, piknika laikā man piesējās, kāpēc es „neko” neēdu. Ja salīdzina ar viņu ēšanas (lasīt: negausīgas rīšanas) apjomiem, tad nudien tas bija „nekas”, bet ja salīdzina ar normāla latvieša ēšanas apjomiem, tad tas bija pilnīgi normāls pārtikas patēriņš. Man jau sāk likties, ka francūži to tik vien dara, kā pusi dzīves pavada ēdot un vispār dzīvo, lai ēstu – ēd ilgi, ilgi un mežonīgos, prātam neaptveramos apjomos.

Kad bijām uzkāpuši un nokāpuši lejā no diviem kalniem, nonācām St. Auben D’Oze ciematā, kur atvadījāmies no pensionāriem (vai, man bija tik ļoti, ļoti žēl, ka viņi pārgājienu pamet, jo sapratu, ka tagad es būšu tā, kas velkas nopakaļus) un papildinājām ūdens krājumus. Īstenībā labi vien ir, ka uz ielas atradās ūdens krāns, citādi ar saviem 2 l ūdens pārgājienu līdz galam nebūtu izvilkusi.

Pēc tam sākās vistrakākais kāpiens augšup, nebrīnos, ka pensionāri laicīgi nozuda miglā. Man jau ļoti patīk kāpelēt pa kalniem, taču neesmu to radusi darīt, tāpēc nevaru ne tuvu tik ātri paiet kā pie kalniem radušie cilvēki. Kamēr šie vēsā mierā jož augšup, tikmēr es lēni velkos, klausoties, cik mežonīgā tempā skrien sirds un elsojot kā nokausēts suns. Vienu brīdi jau sāku domāt, ka vajadzēja pievienoties pensionāriem, jo tas augšā kāpšanas temps bija nenormāls. Ik pa laikam piestāju atvilkt elpu, arvien palielinot attālumu starp sevi un viņiem, bet tas man bija pie kājas. Njā, pagalam dīvains man šķita ieradums īpaši nesekot līdzi, cik tālu ir tie, kas iet pēdējie. Diezgan nejauki.

Mmm, bet kad beidzot (BEIDZOT!) jau trešā šīs dienas virsotne bija sasniegta, skati, kas visapkārt pavērās, bija mocību vērti. Bet... pēc tam sekoja nemazāk mokošs process – nenormāli straujš (jāpārvar 800 m augstuma starpība) nokāpiens lejā uz pilsētu Veynes. Ak, un tie trakie kalnu francūži to visu darīja skriešus. Lejup jau varētu skriet, bet nē, paldies, es negribēju kaut kur paslīdēt/aizķerties un nokrist. Tā jau pa visām šķembām kāpelējot mani apavi sāka izskatīties pagalam aizdomīgi. Jau no rīta biju iedomājusies – ja turpināšu bieži visur kāpelēt un staigāt, diez vai šie apavi gadu izturēs. Skat, nepagāja ne diena, kā šitie nabadziņi jau bija čupā... Man jau sāk palikt bail no savām domām – iedomājos par negaisu kalnos – negaiss uzradās; iedomājos par apavu dzīves ilgumu – apavi saplīsa. Aizdomīgi.

Tad nu kopumā pa šo dienu pieveicām 20 km un kāpjot augšup 3 virsotnēs kopā augšupvirzienā pārvarējām 1400 m starpību. Ai dieniņ, man jau paliek bail iedomāties, ko nesīs rītdiena... Kājas varētu vēl kustēt, bet sirds šitādus nenormālus kāpšanas tempus īsti nemīl.

Tas dienvidnieku paradums visur smēķēt ir vienkārši neizturams, viņi taču smēķē pat pie galda!!! Ja parasti kompānijās pirms smēķēšanas pajautā, vai drīkst, tad kas tāds šeit nevienam pat prātā nenāk... Pff... Vienā no retajām reizēm, kad francūziete un armēnis pagaidīja, kamēr viņus panāku, armēnis piesēda uzsmēķēt. Lai gan nupat tikai biju viņus sasniegusi, es devos tālāk. Kad man jautāja – „Kā, Solveiga, tu nepiesēdīsi un neatpūtīsies?”, es tā arī atbildēju, ka man patīk elpot svaigu gaisu, nevis cigarešu dūmus, un devos tālāk. Lai taču tie smēķētāji iet ieskrieties.

Pilsētā pie kafejnīcas satikām pārējos mūsu Vaunieres ciema iemītniekus un kanādiešus, kas bija izvēlējušies dienu pavadīt pie ezera un pilsētā. Vairāki man jautāja, vai tik tiešām arī rīt grasos pārgājienu turpināt (Jāatzīst, ka lai cik ļoti man patīk kalni un pārgājieni, tā viņu nenormālā iešanas tempa dēļ un arī tāpēc, ka viņi praktiski nesekoja līdzi cilvēkiem, kas palika pēdējie, es biju apsvērusi domu pārgājienam likt punktu. Bet... ja reiz Solveiga ko ieņēmusi galvā, tad ir ieņēmusi – un pārgājiens jāturpina), savukārt viens vjetnamiešu izcelsmes puisis no kanādiešu grupas man uzmundrinoši teica, ka šādi piedzīvojumi un iespējas tik bieži negadās, lai tik droši izmantoju. Kafejnīcā satikām arī no mūsu grupas uz mirkli atdalījušos pensionārus, manu istabas biedreni Chanok, četrus franču puišus un vienu meiteni, kas šovakar pievienojās kempingošanai, bet rīt pievienosies pārgājienam. Pēc tam sakāpām pa mašīnām un braucām augšā kalnā lūkoties pēc teltsvietām piemērotas pļaviņas. Atraduši piemērotu zaļu pleķīti, uzslējām tur teltis (oo, cik ātri šeit satumst – telti slējām pa gaismu, bet pēc mirkļa jau bija tumšs) un uz segas ieturējām vakariņas. Vienam puisim līdzi bija ģitāra, tā nu tika rautas vaļā dažādas skaistas franču dziesmas (aiiii, kā man patīk franču mūzika!!!), līdz vienā brīdī ģitāra tika iesmērēta arī man. Ha, tā notiek, ja iepriekš paspēj izmuldēties, ka māk šo instrumentu mazliet strinkšķināt. Daudz nespirinājos, nospēlēju un nodziedāju vienu savu dziesmu.

Ak, visu dienu biju dzīvojusi pārliecībā, ka no mūsu grupas sešiem francūžiem četri angliski vispār neko, neko nesaprot un nerunā. Bet vakarā izrādījās, ka visi runā gan, un nemaz ne slikti. Brīnišķīgi. Agrāk domāju, ka stereotips par to, ka francūži nemīl runāt citās valodās ir tikai stereotips, jo pagājušajā vasarā Parīzē uz ielas visu, ko gribēju angliski noskaidrot, vēsā mierā varēju noskaidrot, un secināju, ka franči runā angliski, un tas viss par viņu nerunāšanu angliski ir lielas muļķības. Bet tikai tagad es sapratu, kā šis izteiciens par to, ka viņi nemīl runāt citās valodās ir jāsaprot. Uz ielas viņi ir izpalīdzīgi, bet kompānijās citas valodas reāli ignorē. Es saprotu, ka mūsu ciemata visi savā starpā runā franciski, lai mēs ātrāk šo valodu apgūtu, bet nu ja šajā kompānijā mēs esam kā viesi, tad man šķiet, ka būtu tikai pieklājīgi un laipni sarunāties angliski, lai mēs netiktu izolēti no notiekošā... Ak, šie iedomīgie francūži... Jā, tā jau ir, ka pārgājieni vislabāk atklāj cilvēku patieso būtību. Nu labi, ja ir liela francūžu kompānija, tad vēl es saprotu, bet nav forši, ja 5 cilvēku kompānijā, kur divi ir ārzemnieki, kas neko franciski nesaprot, pārējie joprojām turpina vervelēt savā mēlē. Lai gan... latviešiem derētu kāda kripatiņa šīs francūžu iedomības par savu valodu, jo otrs grāvis – kompānijā 9 latvieši un viens vietējais krievs, bet visi runā krieviski – ir vēl n-tās reizes sliktāks.

Mmm, debesis bija tik ļoti piebārstītas spožām zvaigznēm (un es pat redzēju pāris krītošas zvaigznes!), ka tā vien gribējās gulēt ārpus telts, vien biedēja nosalšana un tas, ka no rīta guļammaiss būs rasas samērcēts. Beigu galā tomēr izlēmu par labu teltij, kur tāpat mugurā savilku neskaitāmus džemperus, lai nenosaltu.