12. septembris

Lielāko dienas daļu pavadīju krāmējot, tīrot un kārtojot lielo telpu nākošās nedēļas nogales pasākumam – organizācijas 50. gadu jubilejai, kur tiek plānoti ~ 200 viesi. Ak, cik mokoši bija skatīties, ka senlaicīgas klavieres ar izliektām kājām un 4 svečturiem tikai tāpēc, ka nav spēlējamā kartībā un ka kāju apakšas ir notrūkušas, tika sadalītas detaļās. No viņām taču būtu sanācis tik skaists plaukts, kur salikt kādus ēdienus, turklāt tie greznie svečturi, mmm... (tos gan beigās pievāca viens algotais strādnieks, lai savai meitai uztaisītu „princešu istabu”). Būtu perfekta dekorācija telpai. Bet nu neko, vismaz stīgu sadaļa pagaidām tika paturēta  kā visnotaļ savdabīgs mūzikas instruments. Kārtojot telpu atradu 5 dažādu izmēru govju/aitu zvanus, ko nekavējoties ievilku nāsīs uz savu istabu – gan kādu dienu noderēs muzicēšanai, jo viņiem ir tik fantastiski dobja skaņa, turklāt katram citā skaņas augstumā (ideālā variantā es tos aiztransportēšu uz LV kā suvenīrus, he, he, he, ja līdz tam laikam tie vēl būs sveiki un veseli).

Jau šovakar devos uz otru ciemu Le Fai, lai no rīta varētu doties pārgājienā. Kad prasīju, vai jāņem telts (šeit ir pieejamas teltis uz vietas), ēdiens vai kas cits, tad man teica, ka jā, telts jāņem, bet to atstās mašīnā, ēdiens nav jāņem. Ak jel, cik dīvaini, ka rīt vakarā ar mašīnu pievedīs klāt visas mantas... Protams, es jau priecājos, ka telts nebūs jāstaipa, bet tomēr tā dīvaini. Bet visas drēbes gan labāk stiepšu sev līdzi – kā nekā, te tie laikapstākļi tādi neparedzami, turklāt mana mazā soma ir mitrumneizturīga, tāpēc šā vai tā jāņem lielā mugursoma...

Oi, bet cik grūti te bija atrast kādu ūdens pudeli līdzņemšanai pārgājienā! Man pašai līdzi tikai 0,5 l pudele, bet ar tādu ūdens daudzumu es ātri vien atstieptu kājas. Tā nu izstaigāju visas telpas, bet – nekā. Prasīju vienam, prasīju otram – nekā. Aizgāju līdz atkritumu glabātuvei – jā, pudeles pa pilno, bet visas bez vāciņiem. Sasodīts. Paņēmu vienu 1,5 l pudeli un beigu galā vienā telpā atradu mazmazītiņu pudeli, kam noskrūvēju vāciņu, he, he. Organizācijas darbinieks Nils aizgāja uz savu māju un arī man sadabūja vēl vienu 1,5 l pudeli. Njā, kas to būtu domājis, ka 1,5 l plastmasas pudeles var būt deficīts.

Bija plānots, ka nākošo nedēļu cītīgi gatavosimies lielajam jubilejas pasākumam, taču šodien uzzinājām, ka mums – 3 EBD brīvprātīgajiem – no pirmdienas līdz piektdienai notiks apmācības kādā citā pilsētā. EBD brīvprātīgajiem šādas apmācības pienākas gan projektam sākoties, gan tā vidusdaļā. Uz apmācībām ierodas visi EBD brīvprātīgie, kas nesenā laikā Francijā ir sākuši savas brīvprātīgā darba gaitas. Jēēēē, tikšu uz kādu neredzētu pilsētu!!!

Braucot uz Le Fai bija tik fantastiski ceļi – visapkārt vieni vienīgi kalni! Tuvojoties ciematam sapratu, kāpēc ziemā tas ir slēgts un tajā neviens nedzīvo – ceļš augšup bija tik stāvs, ka brīžiem pat likās, ka mašīnas motors mūs vairs nevelk; līkumi tik ļoti asi un strauji, ka tajos pat vieglā mašīna varēja knapi izlocīties. Arī pavisam tuvu esošās klintis draudīgi solīja nogruvumus, savukārt stāvās kraujas šķietami teica: „Nu ko, vēl pāris gadiņi un šis ceļš jau būs iegruvis aizā”.

Paši Le Fai no ēku viedokļa daudz sakoptāki un omulīgāki par Vaunieres. Ēdamistaba bija tik omulīga un mājīga, ka tā vien aicināja tajā uzkavēties, kamēr Vauniers tādas omulīgas kopābūšanas telpas īsti nav... Arī pagalmā aug gan vīnogulāji, gan rozes, turklāt dārzs izskatās pēc dārza, nevis nezāļu plača. Un... telefona zona atrodama praktiski jebkurā punktā! Tomēr vislielākais šīs vietas pluss – ēdamistabā esošās klavieres! Viens no iemītniekiem pēc vakariņām spēlēja visādus klasiskus skaņdarbus, un es ar baudu klausījos... Mmm, kā man pietrūkst klavieru skaņa. Klavieru dēļ vien labprāt dzīvotu šajā ciematā. Vēlāk arī es piesēdos pie klavierēm tās paspēlēt un padziedāt.. Mmm...

Bet katrai vietai savi plusi un savi mīnusi – mums Vaunieres ir daudz, daudz fantastiskāka daba, un tas ir 100x svarīgāk par visu iepriekš minēto... Turklāt Le Fai virtuvē vairākas reizes savas īsās uzkavēšanās laikā paguvu manīt skrienam peli, he, he.

O, izrādījās, ka Le Fai viesojas pats organizācijas prezidents, kas arī no rīta dosies pārgājienā.

Ak, es nespēju saprast, kāpēc francūži ar saviem ēšanas apjomiem nav visresnākā tauta pasaulē. Kur viņiem tik daudz lien iekšā, man nav skaidrs. Šeit viņiem bija īpaša siera kausējāmā ierīce, kas novietota pašā galda vidū – tādās kā lāpstiņveida karotēs ielik sieru, karotes ieliek mašīnā, un siers izkūst. Pēc tam sieru pārlej kartupeļiem (o, viņu paradums ēst kartupeļus ar visu mizu gan man ļoooti patīk). Pēēh, vakariņu laikā dabūju nogaršot arī sieru, kas gan oda, gan garšoja pēc vecām zeķēm, hi, hi, trakie francūži.

Lai gan sarunas pie galda noritēja franciski un mēs ar armēņu puisi (bijām vienīgie no sava ciema, pārējie bija Le Fai pastāvīgie darbinieki) neko nesapratām, vakars likās ļoti jauks, jo kūstot sprakšķošais siers un klavieru skaņas radīja ļoti omulīgu noskaņu. 

Le Fai

Le Fai