23. septembris

Kamēr šodien joprojām turpinājās atvadīšanās no prombraucošiem cilvēkiem, nonācu pie secinājuma, ka nepilna mēneša laikā būšu vairāk sabučota nekā 22 gadu laikā... Jā, tādi nu tie francūži ir. Bet ja nu kāds pie bučas vai tās vietā tomēr iedod roku, tad tā ir kā veca grīdas lupata...

Vai dieniņ, šodien man te bez maz vai pavasara lielā tīrīšana. Viens no kolektīvās dzīves mīnusiem – kopīpašums pieder visiem, atbildība par to ir visiem, bet tajā pat laikā – nevienam konkrēti. Tāpēc koplietošanas telpas ir totāli aizaugušas ar zirnekļtīkliem, vienīgais istabas augs – palma -  ir pa pusei nokaltis, viens vienīgs haoss. Tā kā dienas darbi tika paveikti ātri (nezinu, vai pie vainas ir tas, ka visi vēl tādā pēcsvētku nogurumā (par laimi es no sagatavošanas procesa izbēgu pateicoties EBD treniņam) vai vienkārši tāpēc, ka ir rudens sezona un nekas īpaši netiek rīkots – tā jau mani brīdināja, ka ziemā te ir tā pamazāk ko darīt), tad, kamēr brīvais laiks vēl īsti nebija sācies un būtu nepieklājīgi slaistīties apkārt, ķēros pie datortelpas šrubēšanas, kas man prasīja vairākas stundas – kamēr noberzu griestus, sienas, grīdlīstes, logus, galdu, īsāk sakot – visu, kas vien telpā bija. Ik pa laikam kāds gāja garām un brīnījās, ko tad es tur daru. Viens brīvprātīgais, kas te būs vēl pavisam neilgu laiciņu, pat teica, ka gan jau sienas tiek mazgātas pirmo reizi 50 gadu laikā. Jāteic, ka apmēram tā arī izskatījās. Pilnīgi tīru visu nemaz nebija iespējams noberzt, bet nu vismaz telpā vairs nav neviena paša zirnekļtīkla, viss tomēr ir 100x tīrāks un beidzot logam var labi redzēt cauri...

Pievakarē devos izkustināt kauliņus, lēkājot augšup pa akmeņaino upi. Bija vēlme redzēt, kur tad īsti upe sākas.  Tomēr pēc kādas nepilnas stundas uzdūros gabaliem no kāda ragu lopa skeleta un tad piemetās tāda nejauka sajūta, ka īsti vairs tālāk negribējās doties, turklāt saule šajā kalna pusē arī vairs lāga nespīdēja. Skelets, protams, bija ļoti vecs, vilki apkārt pa dienu neklaiņo, bet nu kaut kā tomēr tāda neomulīga sajūta bija, un es devos atpakaļ. Pēc tam sēdēju pļaviņā ar skatu uz kalniem (he, he, no šāda skata te grūti izvairīties)un domāju, ka es taču vienmēr esmu gribējusi kādu laiciņu dzīvot kaut kur kalnos, nu tad re, par spīti dažkārt (vai arī bieži) uz nerviem krītošajai kolektīvajai dzīvei un ne īsti tādam projektam, kādu gribēju, Solveiga, izbaudi šo gadu! Šodien viena prombraucoša meitene man arī novēlēja izbaudīt šo gadu, kura laikā daudz iemācīšos un ko vienmēr atcerēšos kā foršu laiku savā dzīvē (nu es tā ļoti ceru), un lai arī ko es darītu, svarīgi darīt visu ar mīlestību un tad jau viss būs štokos. Varen jauks novēlējums.

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres

Pēc kāpelēšanas pa akmeņiem mans nabaga zābaks ir pagalam beigts...

 

Šodienas secinājums: ne vienmēr pirmais iespaids par cilvēku ir pareizs, dažkārt pēc kāda laiciņa tas var apgriezties kājām gaisā (šajā gadījumā – uz labo pusi).