Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 22. septembris

Cilvēku daudzums manāmi sarucis, bet tas savukārt nozīmēja, ka liela daļa dienas tika pavadīta novācot un tīrot svētku paliekas. Kad tika dalīti darbi otrajai dienas daļai, pieteicos uz dārzu. Kad bijām novākuši tos dārzeņus, ko vajadzēja novākt, tad par dārzu atbildīgais čalis izdomāja, ka varētu apravēt ap salātiem. Ravēt vēlā rudenī? Interesanti, interesanti... Izskatās, ka dārzā nezāles visu vasaru zēlušas un plaukušas, bet tagad rudenī viņš izdomā, ka tomēr mazliet jāpacīnās ar nezālēm. Īsti gan neredzēju jēgu nezāļu ravēšanai, bet tomēr ar lielu prieku izbaudīju roku iegremdēšanu zemē un nezāļu raušanas procesu. Skatoties uz vienu varenu nezāli, meitene no Krievijas jautāja, vai tikai tas nav kartupelis un nav jāatstāj. Es no šitāda jautājuma gandrīz apkritu gar zemi. Ai, dieniņ, tā nezāle pat ne tuvu nebija līdzīga kartupelim... Uzzinājis, ka man ir interese par dārzu (joprojām paturu prātā ideju pavasarī pārņemt dārzu savā pārziņā), patlaban par to atbildīgais čalis sāka man stāstīt, kas kur aug. Interesanti, ka stāstot par rabarberiem viņš teica, ka no tiem sanāk labs ievārījums, bet kad es teicu, ka mēs mēdzam rabarberu kātus ēst arī svaigā veidā, viņš brīnījās, kā gan tas esot iespējams, jo viņa izpratnē svaigi rabarberi esot toksiski. Njā... Centos gan iestāstīt, ka līdz jūnija vidum tie nepavisam nav toksiski, bet neizskatījās, ka viņš man noticēja...

He, hē, pati jau neesmu mazāk dīvaina, turpinot lasīt nātru tēju vēlā rudenī, bet ko padarīsi... Vīīī, mūsu istabiņa atkal smaržo pēc pirts!

Pēcpusdienā ar zviedru meiteni Lisa (jā, jā, vēl viena Lisa) divatā devāmies iekarot man jaunu kalna virsotni. Lisa pirms diviem gadiem šeit bija EBD brīvprātīgā, bet tagad atbrauca uz organizācijas jubilejas svinībām. Uzzināju, ka arī viņai no sākuma projekts bija licies ne tāds, kādu bija gaidījusi, tomēr tagad atskatoties atpakaļ saka, ka bija forši. Lai gan to viņa saprata tikai pēc četriem šeit pavadītiem mēnešiem. Hmm... Jā, atradām arī citas kopīgas lietas – to, ka kolektīvā dzīve bieži nogurdina; to, ka ir grūti pierast pie francūžiem tik iecienītajām īsajām atpūtas pauzēm; to, ka šķiet dīvaini darbu nevis izdarīt līdz galam, bet sekot līdzi pulkstenī, cik ilgi vēl pienākas strādāt, utt. Secinājām, ka laikam tomēr ziemeļu tautām ir cits domāšanas un uztveres veids nekā dienvidu tautām. Ko padarīsi, bet tieši tāpēc jau tā pasaule ir tik interesanta, ka mēs esam dažādi, lai gan nenoliedzami, tas dažkārt sagādā grūtības.

Iepriekš, kad Benjamin biju jautājusi, kā lai tiek nolūkotajā virsotnē, viņš atbildēja, ka tur nav marķēta taka, vien kādā brīdī jānovirzās nost no balti sarkanās takas. Bet mēs tomēr uzgājām zaļu marķējumu, ha! Taka gan nešķita īpaši daudz lietota, brīžiem pat vispār nebija manāma. Jo augstāk kāpām, jo stāvāka palika. Kad bijām tikušas laukā no meža, tad kāpiens bija tik straujš, ka pat lāga negribējās skatīties atpakaļ, lai nebiedētu sevi ar atpakaļceļu. Kāpām, kāpām, kāpām, līdz sasniedzām virsotni! No virsotnes vajadzēja pavērties diezgan grandiozam skatam uz visām pusēm, bet... mēs bijām iekāpušas tieši mākonī...Vienalga lieli prieki par sasniegto virsotni. Stāvējām un domājām – kāpt lejā pa to pašu briesmīgo stāvumu (šķiet, ka tūlīt, tūlīt jau vienkārši riposi lejā no kalna) vai iet tālāk pa mazliet lēzenāku virsmu un pēc tam cerēt, ka uzdursimies kādai marķētai takai. Es teicu, ka labāk lai mēs apmaldāmies, nekā noripojam lejā, un Lisa piekrita, ka piedzīvojumi ir laba lieta, tā nu devāmies lejā pa lēzenāku pusi ar cerībām uzdurties takai. Un pēc kāda laiciņa nudien arī taku atradām. Pēcāk gan sāka likties, ka tā tomēr nav īstā taka, jo veda mūs arvien tālāk un tālāk prom no māju virziena. Bet beigu galā viss tomēr beidzās labi un mēs paspējām atgriezties tieši precīzi uz vakariņām.

Jā, skaitlis „divi” ir pārgājiena dalībnieku ideālais skaitlis – viegli var pielāgoties viens otra tempam; labi var pārredzēt, kur atrodas otrs cilvēks; nav lieks muldēšanas troksnis; drošāk nekā iet vienam pašam.

Pēc maniem piedzīvojumiem negaisa laikā, šoreiz profilakses nolūkos somā ietūcīju arī lietusmēteli un lukturīti. Par laimi nevajadzēja ne vienu, ne otru, lai gan tie mākoņi bija aizdomīgi pelēki...