26. septembris

Ak jel, mans rīts iesākās ar braukšanas stundu. Ceļa posmā līdz šosejai pie stūres sēdēja Laura, jo ceļš mums te tāds līku loču. Pēc tam piesēdos es, bet, protams, ka pēc tik ilga laika bez prakses turklāt ar pilnīgi svešu auto (un uzreiz kaut kāds busiņš nevis vieglā automašīna), viss jau aizmirsies un vairākas reizes noslāpu. Tā kā Laura bija jānokļūst pilsētā konkrētā laikā, bet viņa saprata, ka es tiešām nemuldēju par to, ka 3 gadus ar mehānisko ātrumkārbu neesmu braukusi un esmu visu aizmirsusi, tad pie stūres atkal sēdās viņa. Atpakaļceļā es atkal tiku pie braukšanas mūsu ceļa sākumposma lejaspunktā, pāris reizes noslāpu, bet nu tad aizgāja. He, he, bet pēc tam pamanījos noslāpt pārslēdzot ātrumus (kaut kā neatceros, ka ar vieglo mašīnu arī būtu tā gadījies. Nu jā, pirms braukšanas uzsākšanas oi, cik daudz reižu ir gadījies noslāpt, bet pārslēdzot no viena ātruma uz otru gan neatminos).  Un, protams, es noslāpšanai izvēlējos ne jau taisnu ceļa posmu, bet uzbraucienu kalnā, cik gudri. Un jā, kā tikt galā ar estakādi, kas mācību laukumā man padevās gana labi, jau biju piemirsusi, bet nu Laura man izstāstīja vēlreiz. Tikai he, he, tik stingri parāvu rokas bremzi, ka nevarēju to atlaist vaļā, vajadzēja to darīt ar abām rokām, kamēr Laura pieturēja stūri, tas bija gana jautri. Pēc tam turpināju visu līkumaino kalnu ceļu līdz pat mūsu ciematam. Man bija licies, ka tikai no aizmugures sēdekļa nevar redzēt, kas uz šī ceļa notiek aiz līkuma, bet tagad sapratu, ka šeit arī šoferis neredz, kas notiek aiz pagrieziena. Njā, interesanti atsākt mācīties braukšanu uz kalnu ceļa...

Pēc tam nodarbojāmies ar aitu žoga atjaunošanu, bēēēēēē...

Prieks, ka šeit tiek piedomāts pie tā, lai ēdiens tiktu gatavots no vietējiem produktiem vai no ekoloģiskiem produktiem, cik nu budžeta ietvaros tas ir iespējams.

Ho, ho, atvadījāmies no klases, tas gan bija traki - 3 bučas reiz sazin cik cilvēki...

Pēcpusdienā devos vienatnē iekarot tuvējās apkārtnes augstāko virsotni Quigouret. Vietējais francūzis izstāstīja, kā atrast takas sākumu, kuras krāsas norādēm jāseko vispirms, kuras krāsas – pēc meža ceļa šķērsošanas, utt. Kad jautāju, vai nav iespējams atpakaļ nākt pa citu ceļu, viņš teica, ka ir, bet pat zinātāji tur bieži apmaldās, tāpēc būs drošāk, ja atpakaļ nākšu pa to pašu ceļu, pa kuru augšup. Takas sākumu atradu bez problēmām. Vienā brīdī nonācu pamatīgā izcirtumā, kur visapkārt mētājās koki, uz visām pusēm strauja krauju augšup, bet ne miņas no takas. Uz koka bija krāsas triepieni virzienā pa kreisi, bet nu nekur tuvākajā apkārtnē taku neredzēju. Tā nu vien paļaujoties uz veiksmi, ka augšā ieraudzīšu norādi vai vismaz kādu taku, centos tikt augšā. Par laimi tur atradu meža ceļu, kurš man bija jāšķērso, tālāk meklējot zīmi ar kalna nosaukumu un no sarkanu norāžu meklēšanas pārslēdzoties uz dzeltenu norāžu meklēšanu. Ak, pēc Norvēģijas pieredzes, kad tajos retajos brīžos, kad Mārtiņš mani palaida pa priekšu, es sekoju takai, aizmirstot par norāžu esamību, tagad visu laiku sev piekodināju cītīgi skatīties uz kokiem vai akmeņiem, lai nepalaistu garām kādu norādi. Gāju, gāju, līdz nonācu līdz vietai, kur taka sadalījās divās daļās, bet norāžu nekādu. Cītīgi izpētīju apkārtni, bet ne uz kokiem, ne uz akmeņiem neatradu krāsu triepienu pēdas, neatradu arī akmeņu krāvumus vai ko citu, kas varētu kalpot par pareizās takas norādītāju. Bāc.  Kreisā taka izskatījās vairāk kā cilvēku iemīdīta, bet labā – kā izbijusi upe. Hmm... Devos pa labo taku, jo izvēlētā kalna virsotne atradās vairāk uz labo pusi. Kāpu uz augšu jau kādu laiciņu, bet joprojām ne miņas no norādēm. Tas sāka šķist aizdomīgi – varbūt tomēr neizvēlējos pareizo taku. Pie sevis nospriedu, ka kāpšu kādu pusstundu, ja joprojām nebūs ne vēsts no krāsas triepieniem, tad došos atpakaļ. Vienā brīdī nopriecājos, ka uz akmens beidzot redzu dzelteno krāsu, bet pienākot tuvāk izrādījās, ka tās ir tikai izteikti dzeltenas sūnas, kāda neraža. Bet nekas, nepagāja ne pusstunda, kad ilgi gaidītais dzeltenais krāsas triepiens uz koka tomēr parādījās. Jēēēē, tātad tomēr gāju pa pareizo taku! Pāris vietās, kur ceļi dalījās vai bija kāda pļava, kur pēc tam varētu būt grūti atrasts pareizo atpakaļceļa taku, koku zaros iesēju košas kurpju šņores. Smieklīgi, bet tomēr kāda nebūt drošības garantija pret apmaldīšanos. Ja jau jānāk atpakaļ pa to pašu ceļu, tad šādu ekstru varēju izmantot. Pēc kāda laiciņa nonācu plašos līdzenumos, kur pavērās fantastiski skati uz tālām kalnu smailēm... Mmm, tur varētu uzsliet telti un kādu laiciņu vienkārši padzīvot, žēl tikai, ka strauji tuvojas ziema. Līdz pašai kalna virsotnei gan vēl bija kāds gabaliņš jākāpj, bet pa pļavu, kur visapkārt paveras skaisti skati, tīrā bauda kāpt. Nav tākā sākumā iet caur tumšu un rudenīgi drūmu mežu, kurā biezo koku dēļ saule lāga neiespīd, turklāt vakarpusē tā vispār turpina spīdēt tikai otrā kalna pusē. Pa pļavu tikai kāp, baudi skatus un tver saules starus, mmm... Tad pēkšņi vienā brīdī es izdzirdēju pazīstamas skaņas – „bēēēēē”!!! Ak, cik jauki! Uzreiz lielāks stimuls pievarēt virsotni. Oi, kādi skati pavērās visapkārt no virsotnes! Šķiet, ka šodien būšu atradusi šejienes mīļāko vietiņu... Ideāli! Te vēl ir daudz, daudz mazliet zemāku virsotņu, līdz kurām aizklīst no šīs virsotnes, nebaidoties par apmaldīšanos, jo augšā ir labi pārredzamas pļavas, nevis biezi meži kā lejā. Atpakaļceļā ieraudzīju, ka pie aitām ir aitu gans. Pēc brītiņa izdzirdēju suņu rejas un ieraudzīju divus baltus milzeņus auļojot uz manu pusi, nikni rejot ar atņirgtiem zobiem. Sasodīts! Aitu gans gan viņus sauca atpakaļ, bet šie tik turpināja nikni riņķot ap mani... Cik nepatīkami. Bet par laimi pēc kāda brītiņa (tas noteikti bija īsāks, nekā skatoties uz baltajiem ilkņiem man likās), aitu ganam izdevās savus asinssuņus sasaukt pie sevis un es varēju turpināt mājupceļu. Ufff.... Vēlāk gāju un domāju, hmm, vai tikai tas nav tas koks, kurā es biju iesējusi kurpju šņori? Jā, ir! Nu redz, arī bez visām kurpju šņorēm ceļu būtu atradusi, bet nu nenāk par skādi mazliet nodrošināties katram gadījumam. Heh, ik pa laikam manā caurajā kurpē (uuu, nākošnedēļ gaidu internetveikala pasta sūtījumu ar jauniem pārgājienu apaviem) iebira kāds akmens, vienā vietā slideno lapu dēļ piezemējos uz pakaļas, bet visādi citādi mājupceļa turpinājums bija bez piedzīvojumiem.

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret - nodrošinājums pret apmaldīšanos atpakaļceļā

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Dodoties uz Quigouret

Vaunieres. Skats no Quigouret

Vaunieres. Skats no Quigouret

Vaunieres.Skats no Quigouret

Vaunieres.Skats no Quigouret uz mūsu ciematu

Vaunieres.Skats no Quigouret uz mūsu ciematu

Vaunieres.Skats no Quigouret

Vaunieres.Skats no Quigouret. Bēēēēē

Vaunieres.Skats no Quigouret. Bēēēēē

Tā kā citi bija paklīduši kur kurais un ciematā šķiet biju tikai es un armēnis, tad tiku pie interneta. Tā nu atpūtos pēc kāpiena, dzēru tēju un pļāpāju Skype, kad telpā ienāca kāda sieviete un franciski man ko jautāja. Prasīju, vai viņa runā angliski, un tad viņa lēnā garā no franču valodas pārslēdzās uz ne pārāk labu angļu valodu, bet vairāk vai mazāk saprasties varējām. Brīvdienās ciemats izīrēts kādai grupai cilvēku (šādā gadījumā mēs viņiem pa kājām nemaisāmies un kopīgi neko nedarām), tad nu šovakar jau divi pensionāri ar kemperi bija ieradušies un gribēja izpētīt vietu, lai zinātu to rīt ierādīt pārējiem. Es gan īsti nezināju, vai viņiem tiek izīrēta tikai lielā ēka, vai arī mazā un no sievietes man bija grūti to saprast, bet nu es izrādīju tikai lielo ēku, pēc tam devos atpakaļ uz mūsu māju, lai turpinātu iesākot Skype sarunu. Pēc kāda brīža sieviete uzradās atkal, ļoti atvainojoties par traucējumu (baigais jau nu traucējums) un prasot, vai šeit vispār mobilajam telefonam ir zona. Ak, kā es varēju izrādīt viņai visu ēku, bet piemirst tik svarīgu lietu! Tā nu jozu rādīt mūsu ciemata vienīgo vietu, kur pastaigājot šurpu turpu var izdoties noķert zonu, bet arī ne vienmēr... Hi, hīī, šitāda cilvēku uzņemšana ir interesanta, it īpaši, ja nezini, kuras ēkas tieši viņiem pienākas, jo Laura bija aizbraukusi uz veikalu, neatstājot nekādas norādes par telpu izīrēšanu. Bet nekas, izrādījās, ka visu biju pareizi izstāstījusi.