24. septembris

Šodien projām aizbrauca latviešu puisis Edgars, kurš šeit bija EBD brīvprātīgais pirms 2 gadiem, bet tagad bija atgriezies, lai paviesotos uz organizācijas jubilejas laiku. Njā, mazliet žēl, jo vairs nebūs ar ko parunāt latviski - kad pie galda franči sāka murmulēt tikai franciski, mēs varējām dot pretī latviski, ha! Bet tagad jau vairs tā nevarēs... Nākošās nedēļas brīvdienās Lus la Croix Haute (tuvākais ciemats ar dzelzceļa staciju) būs kaut kāds sēņu festivāls un mums jau laicīgi piedāvāja nākošpiektdien doties palīgā taisīt dekorācijas. Kad armēnis jautāja, vai tur kāds no organizatoriem runā angliski, tad viņam atbildēja, ka daži cilvēki mazliet runā angliski, bet vispār viņš atrodas Francijā un viņam būtu jāsāk runāt franciski (ak jel, vēl nav pat pagājies mēnesis!!!). Nu labi, tas bija vairāk izmests pa jokam, bet kā saka – katrā jokā ir sava daļa patiesības... Un var just, ka franči ļooooti ciena un augstu vērtē savu valodu. Jā, šodien piefiksēju, ka arī man pāris reizes vadītājs uzdeva jautājumus franciski, tad atkārtoja vēlreiz lēnāk franciski un tikai kad es teicu, ka nesaprotu, tad pārtulkoja angliski. He, he, es jau saprotu, ka citādāk franču valodu neiemācīšos, bet nu tas tā kā mazlietiņ ļauni, ņemot vērā, ka septembris vēl nav pat beidzies. Bet nu jā, latviešiem nudien vajadzētu šajā ziņā ņemt piemēru no francūžiem – vēl nav pat mēnesis pagājis, kad šie jau grib, lai mēs runājam viņu valodā, bet kas notiek Latvijā – liela daļa tur nodzīvojuši n-tos gadus, bet no latviešu valodas nekā nejēdz, latvietis satiek tādu nejēgu un ko dara – pāriet uz viņa valodu, jo redz, tas nabadziņš taču neko nesaprot latviski. Pie kājas, ka nesaprot, pats vainīgs! Latvieši, mācieties lepnumu par savu valodu no francūžiem!

Šodien novācām pēdējās drazas no pļavas, kurā notika lielā jubilejas ballīte. Galvenais iemesls – ne jau lai savestu kārtībā teritoriju, bet gan lai aitas neapēstu kaut ko neēdamu un neatstieptu kājas, jo parasti tajā pļavā ganās aitas (neesmu gan nevienu manījusi).

Ak, atliek tikai izrādīt interesi par dārzu un dabu kopumā, lai... 1) lai dodoties prom, iepriekšējais dārza atbildīgais paņemtu manu e-pastu un piesolītu atsūtīt visādas receptes, ko gatavot no dārzā vēl augošajiem dārzeņiem (dažus redzu pirmo reizi) un tuvējā apkārtnē atrodamajiem kokiem/krūmiem (es gan viņam netiku izrādījusi interesi par kulināriju, bet nu labi...); 2) lai viņa draudzene no Krievijas, arī dodoties prom, man uzticētu barot kaķēnus, kas dzīvo pagrabā, jo citādi neviens jau viņus nebaro... Ai, bet es taču esmu izteikts suņu, nevis kaķu cilvēks!; 3) lai tā pati meitene no Krievijas uzticētu pabeigt plūkt ogas no ķekariem un pēcāk savārīt ievārījumā. Jāteic, ka tādas ogas redzu pirmo reizi. Franciski saucas ”sureau”, aug lielā kokā, no kura ziediem pavasarī var gatavot limonādi/šampanieti (atkarībā no turēšanas ilguma), bet rudenī no ogām vārīt ievārījumu. Kas ir dīvaini – svaigā veidā ogas ir indīgas, lietojamas tikai savārītā veidā. Ievārījuma tapšanas procesa smarža atgādināja melleņu klimpu vārīšanas smaržu. Ak, šausmas, Solveiga viena pati pie lielā ievārījuma katla...

Šodien nonācu pie secinājuma – labi, ka nedzīvoju Armēnijā. Armēnis Narek stāstīja, kā iekārtota dzīve Armēnijā – vīrietis strādā, pelna naudu, bet sieviete tikai dzīvojas pa māju, auklē bērnus, visu tīra un gatavo ēst. Kad vīrietis pārnāk no darba, tad grib ēst, bet pēc tam kājas saslējis uz dīvāna vēsā mierā var atpūsties, kamēr sieva šrubē māju. Uz jautājumu  „Bet ja sieviete arī grib strādāt?” Narek atbildēja: „Priekš kam? Ja vīrs nopelna pietiekoši daudz naudas, tad sievai nav jāstrādā!”. To, ka sieva var gribēt strādāt ne tikai naudas dēļ, bet dažādu citu iemeslu dēļ, viņš īsti negribēja akceptēt. Vien teica: „Nu ja, piemēram, vīram pieder kāds uzņēmums, un sieva dikti grib strādāt, tad viņa var strādāt sava vīra uzņēmumā”. Ak, cik jauki... Kamēr vārīju ievārījumu, viņš ienāca virtuvē un sūdzējās, ka grib ēst. Beigu galā izcepa sev omleti. Es gan smējos – „Kā tad tā? Armēņu vīrieši taču neko negatavo!”. Bet viņš teica, ka izsalkuma mākts dažkārt sev kādu omleti izcep. Man ienāca prātā doma viņam piekodināt, lai tikai pēc tam neaizmirst to pannu un pārējos traukus arī izmazgāt, bet es nolēmu neko neteikt un paskatīties, vai viņš to izdarīs. Ha, un kā jūs domājiet? Protams, kad gāju berzt ievārījuma katlu, viņa panna, šķīvis, dakša un nazis bija smuki ielikti izlietnē. Bet nē, es nemazgāju, tā nu tās lietas nenotiks. Personīgās pusdienas? Tad arī mazgā pats! Tikpat labi es jau arī varēju ievārījuma katla beršanu atstāt šodienas trauku mazgāšanas cilvēku pārziņā, turklāt ievārījums tapa kopīgai lietošanai, nevis privātai, kā armēņa omlete. Eh, kultūrā dziļi sakņotus uzskatus būs grūti pārmainīt, bet gan jau...

Pēcpusdienā ieradās klase no kādas koledžas, kas lielajā ēkā uzturēsies līdz piektdienai. Īsāk sakot – prieki par cilvēku daudzuma samazināšanos nebija ilgi... Klase šeit ieradusies ar mērķi apskatīt kalnus, bet parasti viņi taisa izbraukumus uz dažādiem muzejiem. Diemžēl ar laikapstākļiem kalnu apskatei viņiem gan nav īsti paveicies, jo vismaz šodien bez apstājas līst. Klasē mācās arī kāds armēņu puisis, kurš lielu daļu savas dzīves pavadījis Krievijā, bet tagad ar ģimeni pārcēlies uz Franciju. Tā nu man bija iespēja ar viņu parunāties krieviski, jo angliski viņš nesaprot. He, hē, atkal forši – mēs varam runāt, bet neviens (izņemot mūsu armēni Narek) mūs nesaprot, hi, hiii, kāds negants prieciņš. Un vispār jauki pakustināt mēli arī krieviski. Kad viņš jautāja, vai es runāju krieviski, es viņam atbildēju, ka šo valodu saprotu gana labi, bet runāt gan runāju pavisam švaki. Vēlāk viņš teica, ka nemaz tik slikti nav, tikai jūtams akcents, bet tas jau normāli. Hmm, varētu arī ikdienā trenēt savu krievu valodu ar mūsu armēni.