25. septembris

Šodien devāmies uz mežu vākt ziemai malku kopā ar vakar atbraukušo klasi. Jauki darboties svaigā gaisā, tikai.... mazliet rudenīgs vēsums visapkārt...

Vaunieres

Uhh, tiku vaļā no kaķu barošanas. Man jau likās, ka diez kas nav, ka viņi tur vispār dzīvo (zem ēkas, kurā tiek uzņemtas cilvēku grupas), tad nu iknedēļas blāa blaā blaaā stundas laikā, kad var kopā ar visiem galvenajiem pārrunāt jebkādus sadzīviskus tematus, jautāju, kā tas vispār ir, ka viņi tur dzīvo, kas par viņiem atbildīgs un vai tiešām viņi jābaro (kaķi laukos taču vairāk vai mazāk var dzīvot paši par sevi). Un jā, kā jau man bija licies, tas galīgi nav lāga, ka viņi tur patvaļīgi ir iemitinājušies un vispār ir jādomā, kā viņus no turienes dabūt laukā, un nekādā gadījumā nav jābaro. Jēēē!

Vēl viens prieciņš – panācu, ka vismaz visu šo blāa blāa blāa tikšanos laikā pie galda nedrīkst smēķēt. Juhuhuhuhuuuū! Tas taču nav normāli – dzīvot laukos, bet nepārtraukti elpot dūmus. Diemžēl nevaru panākt smēķēšanas aizliegumu brīvajā laikā, un tas nozīmē, ka vairāk vai mazāk tāpat šur un tur ārā saožami cigarešu dūmi, bet nu vismaz tad es varu pārvietoties kur citur. Savukārt, ja man obligāti jāpiedalās apspriedē, no kuras iet prom nevaru, bet cilvēki sēž un smēķē, tad ir diezgan dīvaini nepārtraukti rotēt ap galdu, cenšoties atrast no dūmiem brīvu vietu, un galu galā, sasodīts, man tas nav jādara. Jā, diemžēl tā nu tas šeit ir, ka par problēmu drīzāk tiek uzskatīti nesmēķētāji, nevis smēķētāji... Skumji, bet tā tas dienvidu zemēs vairāk vai mazāk ir... Labi, ka vismaz arī vāciete šajā jautājumā stingri atbalsta mani.

Nogaršoju vakar brūvēto plūškoka (tā es beidzot internetā noskaidroju, kas tad īsti ir „surea”) ievārījumu, tīri tā nekas.

He, he, nu jau oficiāli esmu ieskaitīta par dārza atbildīgo nākošajā pavasarī. Tikai man gan šķiet, ka viņi visiem dārza plānošanas darbiem grasās pieiet pārāk nopietni (cik sapratu, tad būs n-tās apspriedes, ko un kā darīt, utt), lai gan spriežot pēc rezultāta, no tā liela labuma nav. Vispār man radusies sajūta, ka Francijā visiem sasodīti patīk runāt par darīšanu, bet ne tik daudz reāli darīt. Īstenībā tiešām jābrīnās, kā ar tādu darba grafiku (mazliet pastrādā un atpūšas / visādas iestādes un veikali dienas vidū slēgti uz ilgu laiku / utt.) Francijā ir tik augsts dzīves līmenis, jo tiešām lielāka daļa laika tiek patērēta runājot par darbu, nevis darot. Njā, vēl jau arī tas, ka dārzs ir vairāk izglītojošiem mērķiem paredzēts, ne tik daudz ēdināšanai – kad ierodas kādas jauniešu grupas, lai viņus var iepazīstināt ar augiem, ar dārza darbiem, utt., jo caurmērā šeit ierodas cilvēku grupas no pilsētām. Bet nu es centīšos atrast balansu starp izglītojošu un produktīvu dārzu. Cerams, ka izdosies. Smieklīgi, es šo EBD projektu atradu meklējot projektus zem tēmas „Art & Culture”, bet beigu galā personīgi man tas izrādīsies vairāk kā projekts zem tēmas „Nature & Environment” (kas īstenībā bija pirmā tēma, zem kuras meklēju projektus, bet īsti neko neatradu), bet kāpēc gan ne.

Vakarā cepām picu āra krāsnī, mmm, pavisam cita garša... Hi, hii, kamēr daži no kazas siera (kas šeit ir ļoti populārs) bēg kā no nez kādas nelaimes, es pa šo laiku būšu to pamatīgi atēdusies. Bet vispār te tiek gatavoti daudzi tik dīvaini ēdieni, ka laikam pēc gada atgriežoties Latvijā parastie ēdieni liksies nenormāli.

Vaunieres. Picas cepšana

Vaunieres. Picas cepšana

Vaunieres. Picas cepšana