30. decembris

Uhh, šodien ieradās vēl viena cilvēku grupa.Te paliek arvien biezāks un biezāks.

Šodien darbojos virtuvē, kad Laura ienāca ar pastu un nodeva man pastkartīti. Pastkarte, kas pirkta Francijā, sūtīta no Vācijas, bet tagadiņ pastkartes sūtītājs atrodas Korejā. Dikti negaidīts, bet patīkams pārsteigums.

Francija, Vaunieres

Ziemassvētkos piparkūkas nebija, tad nu Vecgada vakars ir pēdējais brīdis šo kļūdu labot, tāpēc šodien sataisīju piparkūku mīklu, lai pa nakti ledusskapī tā mazlietiņ sagatavojas pārtapšanai svētku brīnumā.

Tā kā rīt ar Nareku plānojam aizbraukt ciemos pie Patricia (franču valodas „skolotāja”), tad pēcpusdienā Nils man piedāvāja dot braukšanas apmācību ziemā. Diži tālu gan nekur netikām – braucot pa šauro ceļu uz Lus la Croix Haute, pretī brauca vesela rinda mašīnu (laikam slēpošanas punktam bija beidzies darba laiks), kas visas dragāja tieši pa ceļa vidu. Nils man ieteica turēties vairāk pie ārējās malas, bet tas nebeidzās labi – ceļš bija notīrīts makten viltīgi – izskatījās, ka zem sniega ir asfalts, bet diemžēl tur bija jau nomale, un ar labo sānu iebraucām sniegā. Tā nu mēs tur iesprūdām - ar vienu sānu sniegā, ar otru daļēji uz ceļa (šķiet viena riepa nemaz īsti nebija uz zemes)... Sniegs, protams, ir sniegs, no tā ārā tik viegli vis netiksi. Nils gan visādi izmēģinājās, bet nekā... Kad mums garām brauca par mūsu mašīnu lielāks braucamlīdzeklis, apstādinājām to, lai palīdzētu mūsu mašīnu izvilkt ārā no sniega, bet beigu galā izrādījās, ka ne mums, ne otram šoferim nav trose... Eh... Nils gribēja piezvanīt kādiem draugiem, lai atbrauc un mūs izvelk ārā, bet viņam nebija kredīts. Labi, ka man bija līdzi telefons, tad viņš savus draugus varēja sazvanīt no manējā. Kāds laiciņš gan bija jāpasalst mašīnā. Kad Nils draugi atbrauca un mēģināja mūs izvilkt, izrādījās, ka viņu mašīna tomēr nav gana spēcīga, un mūsu auto nevis tika uzvilkts atpakaļ uz ceļa, bet gan gluži otrādi – iegrima vēl dziļāk sniegā. Tad Nils draugi aizbrauca meklēt kādu tik tiešām lielu auto, un beigu galā veiksmīgi tikām izvilkti uz ceļa. Uff... Pēc šitā es vēl pabrīnojos, ka mana braukšanas stunda turpinās... Beigu galā pat pirmo reizi nācās iepildīt mašīnā degvielu. Pēcāk Nils par šito visu nosmējās: „Paldies par piedzīvojumu!”

Svētku sakarā izcepu speķa pīrādziņus, lai jau tiem frančiem ir par ko brīnīties.

Vakarā devu pirmo ģitārspēles stundu armēnim, bet pēc tam diskutējām par dažādiem tematiem, kur kultūru atšķirību dēļ viņam lielākoties ir citādi uzskati kā pārējiem, bet ir interesanti uzzināt, kāpēc viņš uzskata tieši tā, kā uzskata.