10. decembris

Un atkal laikapstākļi apgriezušies kājām gaisā, mākoņi izklīduši, un spoži spīd saulīte (bet tas jau nenozīmē, ka ir silti).

Par spīti skaistajam laikam, man šodien bija krāsojamais, nevis dārzu uzrokamais garastāvoklis. 

Vakarā, braucot pie franču valodas „skolotājas”, vāciete Lisa man teica: „Hmm, šovakar derētu izdarīt ko traku. Kā būtu ar pārgājienu tumsā?”. Ha, ha, pasvied man tikai ideju par pārgājienu, protams, ka es teikšu „JĀ!!!!!”.  Pēc atgriešanās Vaunieres paēdām vakariņas un tad klusiņām sākām tuntulēties pārgājienam tā, lai pastāvīgais darbinieks Benjamin to nepamanītu, jo diez vai viņš to uzskatītu par labu ideju. Savus nodomus un maršrutu pateicām vienīgi amerikānim, jo loģiski, ka kādam par šitādu naksnīgu izgājienu ir jābūt informētam. Kārtīgi satuntulējāmies, apbruņojāmies ar pieres lampām, nažiem un tēju, un devāmies ceļā. 

Vaunieres. Pirms došanās pārgājienā

Ak, bijām izvēlējušās perfektu dienu naksnīgam pārgājienam kalnos – zvaigznēm piebārstītas debesis, spožs mēness un bezgala skaisti mēness izgaismoti mākoņi... Spēj tik vien brīnīties, cik sasodīti lieliski tas viss kopā izskatās... Mmm...

Pa ceļam sniegā redzējām vientuļa vilka (neba suns viens pats pa kalniem klīstu), iespējams, lapsas un vēl kāda dzīvnieka pēdas. 

Kad bijām sasniegušas iecerēto virsotni, sildījāmies ar tēju un baudījām fantastisko mēnesnīcu un zvaigznes... Es biju paķērusi līdzi arī blokflautu, tā nu izvilku to ārā no somas un mazlietiņ paspēlēju. Kad spēlēju „The Beatles” dziesmu „Yellow Submarine”, Lisa dziedāja līdzi, he, he, tas bija riktīgi forši. Vuhuuuuuuū, kārtējais jaukais kalnu piedzīvojums!!! Diezin vai pirms pāris mēnešiem būtu ticējusi, ka decembrī kaut kur tumsā kāpelēšu pa kalniem, hi, hi, hiiii...

Vaunieres. Vēl palicis tikai mazliet līdz tuvākajai virsotnei

Kad pēc mazliet vairāk kā divām stundām atgriezāmies atpakaļ, vienīgais cilvēks, kas negulēja, bija armēnis, kas bija nenormāli šokēts, kad uz viņa jautājumu: „Kur tad jūs bijāt?”, atbildējām, ka bijām pārgājienā kalnos...