No rīta bija lielie tīrīšanas darbi, jo pēc nedēļas nogales viss bija
diezgan šausmīgā stāvoklī.
Pēc pusdienām atkal ņēmu mugursomu pār plecu un devos ziemas baudīšanā.
Šodien bija spoži zilas debesis, cerēju vakarā sagaidīt zvaigznes, bet līdz
tumsai saradās mākoņu blāķi. Aizčāpoju līdz foto punktam un izlēmu ideju par
uguns kuršanu īstenot tur. Kempinga vietā koki aizsedz skatu uz kalniem, un
dabas 100% baudīšanai traucē koka mājiņa, bet manā foto punktā – ohh, kādi
plašumi paveras! Šodien biju uzstādījusi sev izaicinājumu – iekurt uguni tikai
no mežā atrodamiem materiāliem, neizmantojot ne papīru, ne sausus skalus, ne
sausu malku. Vairāk kā pusotru stundu vācu visāda veida kokmateriālus. Izlēmu,
ka nākošreiz jāpaņem līdzi kāds darbarīks lielo koku sadalīšanai īsākos gabalos,
citādi – labu labā malka mežā ir atrodama, bet pārāk gara, lai izmantotu
ugunskuram. Pēc malkas sagādāšanas sekoja sev mestā izaicinājuma pieņemšana –
izdosies vai nē. Un, re, izdevās! Dedzi gaiši, uguntiņa....
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
Mmm, pie kājām pašas kurts ugunskurs, aiz muguras mežs,
priekšā sniegiem klāta pļava, virs galvas mākoņi, mēness un pāris zvaigznes,
bet visapkārt – kalni. Vēl jāpieskaita termoss ar siltu tēju un mutes
ermoņikas, un tad var teikt - ideāls ziemas vakars un vārda diena.
Vakarā armēnis prasīja, kur tad pa dienu biju
aizblandījusies. Viņš teica: "Tu noteikti biji kādā siltā vietā, ja jau biji prom vairāk kā četras stundas!". Kad izstāstīju, kur patiesōbā biju un ko darīju, šis teica, lai nākošreiz, kad gribēšu kurināt
guni, pasaucu šo arī līdzi, viņš paņemšot benzīnu vai spirtu, un tad būs
pavisam viegli aizdedzināt uguni. Es teicu, ka tādā gadījumā jau nu gan viņu
nesaukšu līdzi, jo tā nav nekāda uguns aizdedzināšana, šitā tās lietiņas
nenotiks. Viņš brīnījās, kāpēc tad tā un nekādi nespēja noticēt, ka ziemas
laikā iespējams sakurt ugunskuru no mežā atrastas malkas bez benzīna
palīdzības. Es prasīju, kāpēc viņš man netic, uz ko viņš atbildēja: „Tāpēc, ka
man pašam nesanāca!”. Pff...
Pēcāk pie vakariņu galda bija tāds troksnis, ka gribējās
vienkārši aizbēgt prom atpakaļ uz pļavu. Pārāk daudz cilvēku. Turklāt – visi
sarunājās (drīzāk gan sabļaustījās) franciski, un mēs ar armēni vienīgie neko
nesapratām. Tad armēnis teica: „Mums vajag atpakaļ amerikāni! Viņam arī patīk
runāt, bet viņš vismaz to dara angliski!”. O, jā, sarunu troksnis jau tā ir
nogurdinošs, bet ja tas piedevām ir valodā, ko nesaproti, galva plīst pušu...
Vienā brīdī Narek pat bija gatavs ar mani runāt krieviski, lai gan parasti
atsakās to darīt, vienkārši, lai parādītu šiem, kā tas ir, ja runā nesapotamā
valodā. Vēl viņam radās doma, ka varētu iemācīties kādas frāzes latviski un
citreiz, kad šie atkal murmulēs tikai franciski, izmantot šīs citiem
nesaprotamās frāzes. Ha, ha, laba doma!
Laikam šis haoss pie galda pamudināja armēni uz pavisam
traku ideju – jaungada naktī plkst. 00.00 būt Quigouret virsotnē. Smieklīgi,
dienas gaismā viņš tur ne reizi nav bijis, bet tagad grib doties naktī. Nu...
man jau šī šķiet vienreizēji lieliska ideja, bet Laura to padzirdējusi gan
nebija starā un teica, ka būs jāatrod kāds piezemētāks variants. Eh...
Ha, ha, izrādījās, ka kamēr es blandījos pa pļavām, šiem
bija notikusi apspriede par jaungada pasākuma tēmu un ēdniekarti. Ak, cik
patīkami, ka netīšām palaidu garām šādu tukšu laika nosišanu, jo savu recepti
vienalga varēju iedot arī tagad, bet tēmu šie līdz galam tā arī nebija
izsprieduši. Nu re, neko nezaudēju, tikai lieliski pavadīju laiku ar uguni,
mieru un klusumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru