2. decembris

Šodien Parīzē tāda sasodīti pelēka diena. Īsti piemērota atvadām. Lai gan, nē, ko es te atkal muldu. Atvadām neviena diena nav gana piemērota, tāda diena nemaz neeksistē. Un tomēr tāda skumīgi pelēka diena „atā” teikšanai uz nezināmu termiņu šķiet daudz atbilstošāka nekā spoži saulaina un priecīga diena. Eh...

Lai dotos uz Gare de Lyon dzelzceļa staciju, no kuras sākās mans trīs vilcienu pārbrauciens atpakaļ uz Vaunieres, izvēlējāmies autobusu, lai vēl varētu vērot Parīzes ielas. Uz neilgu brīdi autobusu satiksmi apturēja kaut kāda mistiska parāde. Jā, te nu pierādījums, ka tik gigantiskā pilsētā vienīgais laikā puslīdz drošais transports ir metro, ko netraucē uz ielām notiekošais. Bet mums jau nekur nebija jāsteidzas. Ha, hā, tā dzelzceļu sistēma Francijā dīvaina – bijām stacijā ļoti laicīgi, pie mana vilciena bija norādīta tikai pirmā halle. Tikai mazliet mazāk kā 15 minūtes pirms vilciena atiešanas beidzot tablo parādījās arī perona numurs. Bet... pirmajā hallē peroni apzīmēti ar cipariem, taču manam vilcienam pie perona norādīts burts. Pff, jājoņo cauri visai stacijai uz otro halli. It kā jau no paša sākuma nevarēja norādīt otro halli.... Kāda nejēdzība. Te tev nu bija „ierodos stacijā laicīgi, lai visu atrastu lēni un mierīgi” – beigās nesies uz savu vilcienu, lai nenokavētu... Un tad sekoja šīs dienas skumjākā sadaļa – „atā...”.

Paris. Gare de Lyon

Vilcienā netīšām iekāpu nevis septītajā vagonā, bet astotajā, un „manā” vietā sēdošajam jautāju, vai viņš ir atradis nepareizu vietu, vai es. Ha, ha, protams, ka es. Aizgāju uz savu vagonu, bet arī tur jau manā vietā kāds ierausies. Izrādījās, ka tur iesēdies čalītis, kam vieta ir pavisam netālu, bet tā kā tā ir pretēji braukšanas virzienam, no kā viņam dažkārt paliek slikti, tad viņš bija iesēdies manā vietā. Viņš gan piedāvāja atbrīvot manu vietu un doties uz savu, bet vai man žēl. Lai jau sēž manā vietā, es varu pasēdēt viņa vietā.

Oo, pamanīju, ka šitam vilcienam ir ekrāns, kurā rāda vilciena braukšanas ātrumu. Lielākais cipars, ko izdevās novērot, bija 296 km/h.

Vilcienu sistēma šeit nudien dīvaina – Grenoble stacijā nepieciešamo peronu parādīja tikai 7 minūtes pirms vilciena atiešanas. Kā lai vecas tantiņas, kuras knapi klunkurē, paspēj šitādā tempā nokļūt līdz vilcienam?

Jā, Parīze ir interesanta pilsēta, kur ir tik ļoti, ļoti daudz ko darīt, ka šo 11 dienu laikā garlaicība nepiezagās ne mirkli. Tomēr visi šie pilsētas trokšņi, gaismas, automašīnas, nesvaigais gaiss, viss tas briesmīgais ņigu ņegu, kas notiek uz ielām, pamatīgi nogurdina. Man jau ātri vien sāka pietrūkt daba un kalni... Braucot vilcienā un domājot par savu ciematu Vaunieres, tas šķita kaut kas absolūti ārpus realitātes. Man pat šķita, ka visu tur notiekošo, visus fantastiskos kalnu skatus un satikšanās reizes ar zirgiem, esmu tikai nosapņojusi. Tas viss šķiet pārāk neticami, lai varētu eksistēt īstenībā. Tā vien liekas, ka būtu varējusi iekāpt līdzi Mārtiņam lidmašīnā, izkāpt no tās Rīgā ārā, un man šķistu, ka esmu tikai bijusi ceļojumā uz Parīzi, bet visi kalnu piedzīvojumi ir bijis vien sapnis...

Stacijā mani savāca vāciete un pa ceļam uz ciemu stāstīja visādus jaunumus, kas notikuši pa šo laiku, piemēram, visādas nedienas ar vienu pusaudzi. Man pēc tam vairāki teica: „Oo, tu paņēmi brīvdienas pareizajā laikā!”.

Patlaban līdz piektdienai pie mums apmetusies neliela grupa cilvēku. Tā nu neilgi pēc tam, kad ienācu pa durvīm,  uzzināju, ka ceturtdien ieplānots mans koncerts. Jēee, prieks uzzināt tik „laicīgi”, hi, hi, hīii.....

Kamēr biju prom, uzradušies trīs jauni brīvprātīgie – Lea no Francijas, kas šeit būs gadu; Tom no Beļģijas, kas šeit būs divus mēnešus un Pierrick no Francijas, kas šeit būs sešus mēnešus. 

Vīī, cik patīkami saņemt vēstuli ar vēl vienu latvisku sveicienu, lai gan tagad jau sveiciens pamatīgi novēlojies...

Vaunieres. Saņemtais pasts

Vaunieres. Saņemtais pasts

Ai, īstenībā šī tāda dikti skumja diena  - no rīta nācās teikt „atā” Mārtiņam, bet pēcāk bija pēdējais vakars kopā ar manu istabas biedreni Chanok no Korejas...

Vaunieres

Vaunieres