19. decembris

Ahhh, no rīta atkal kaķis bija ielauzies virtuvē (tā tas te laiku pa laikam notiek, ja uz nakti ārdurvis netiek cieši aizvērtas). Parasti es šitos negantniekus triecu ārā ar joni, bet šorīt kaķi pirmā atrada Lea (jo šitas spalvu kamols uzvedās tik klusi, ka, sēžot blakus istabā pie datora, nemaz nemanīju, ka šis tur ir), kura nevis iztrieca viņu laukā no virtuves, bet paņēma klēpī un man teica: „Ak, es nevaru viņu tā vienkārši izlikt ārā...” Nopietni??? Kaķiem virtuvē nav ko darīt, kārtīgs „ŠKIC!!!!”, un lieta darīta.

Kamēr citi tīrīja māju vai darīja citus rīta uzdevumus, es braucu uz diviem tuvējiem ciematiem pēc vistas un maizes. Man kompāniju sastādīja armēnis, jo 35 kg maizes nav joka lieta...

Pēcāk ķēros klāt pie noliktavas kārtošanas un organizēšanas. Šito darbu jau bija iesākusi darīt vāciete, bet viņa šodien bija virtuvē, un tad es varēju visu pārorganizēt pēc sava prāta, ha, hā! Man liekas daudz būtiskāk visu salikt tā, lai ienākot uzreiz var saprast, kur meklēt šķīvjus, bet kur grīdas mazgājamo līdzekli, kamēr viņai būtiskāk bija šķitis saskaitīt objektus... Katram savs... Bet lai nu kā, kārtošanas rezultātā atradu lielu daudzumu ar vienāda tipa jaukiem šķīvjiem, gana pievilcīgas stikla glāzes un citas noderīgas lietas, tāpēc beigu galā nemaz tik daudz vairs nepievērsos noliktavas kārtošanai, kā vairāk mūsu mājas trauku nomaiņai, jo man reāli krīt uz nerviem, ja galds tiek klāts ar dažāda paskata šķīvjiem (nu ja katrs šķīvis būtu pilnīgi citāds, tad tas būtu interesanti un pieņemami), plastmasas glāzēm un plastmasas bļodiņām. Izvācu visus plastmasas traukus (pat dakšas un nažus, kam bija plastmasas spali) un nevienādos traukus ārā no mūsu dzīvojamās ēkas un nomainīju uz daudz jaukākiem traukiem. Franču darbinieks Benjamin brīnījās, ko tad es tur daru, kad paskaidroju, viņš teica, ka viņam gan tas nešķiet īpaši būtiski, toties viņa mamma būtu par manu ideju sajūsmā. Njā, tā jau ir, ka lielākā daļa cilvēku šeit pat nažus uz galda noliek kā pagadās, nemaz nerunājot par puslīdz vienādu šķīvju piemeklēšanu un stikla glāžu sadzīšanu rokā. Īstenībā laikam tikai amerikānis šitām lietām pievērš vērību. Te tev nu bija „izsmalcinātā Eiropa un vēl jo izsmalcinātākā Francija”... Beigu galā vāciete teica, ka izskatās, ka es ar noliktavas kārtošanu tikšu galā daudz labāk nekā viņa, hi, hi, hi...

Pēc pāris dienām Ziemassvētki, bet mēs jau atkal pusdienojām ārā, turklāt šoreiz – tikai kreklos... Tad nu gan „ziema”...

Pēc pusdienām jau otro reizi šajā dienā sēdos pie stūres, šoreiz – lai aizvestu uz dzelzceļa staciju Pierrick. Atpakaļ braucot pirmo reizi savā ne pārāk ilgajā braukšanas pieredzē mašīnā atrados viena pati. Ak, kāda brīvība!!! Taisni vai gribējās aizšmaukt kaut kur tālāk prom uz kādu neilgu laiciņu, he, hē...

Ak, vai es minēju, ka turpmākās divas nedēļas mums ir bez strādāšanas (nu, protams, rīta uzdevumi ar tīrīšanu, kā arī ēst gatavošana paliek spēkā, bet nekādas krāsošanas, slīpēšanas, dārza rakņāšanas, utt)? Jā, brīvdienas!!! Tiesa gan, šim laikam tiek likts liels uzsvars uz kolektīvo dzīvi un kopīgu laika pavadīšanu, kā arī būs jāuzņem pāris cilvēku grupas, tāpēc miera un klusuma jau diez cik daudz nebūs, bet nu tomēr...

No rīta Laura, Lea un Tom bija pilsētā uz kaut kādu kulinārijas pasākumu. Viņi teica, ka daļu tur pagatavotā ēdiena atveda arī mums. Vakariņu laikā man bija liels pārsteigums ieraudzīt.......GRIĶUS!!! Jā, parastos lielveikalos tos nepārdod, bet ja grib, tad speciālos veikalos var atrast. Jēēēēē!!!

Pēc vakariņām es, Lisa, Narek un Benjamin skatījāmies vācietes ieteiktu filmu – „The Boy in the Striped Pajamas”. Drūma, bet ļoti laba filma, kā jau tas nereti ir ar filmām par Otro pasaules karu. Stāsts par divu zēnu draudzību, no kuriem viens ir ebrejs un ir ieslodzīts koncentrācijas nometnē, bet otrs ir augsta ranga SS priekšnieka (kurš kā reize ir atbildīgs par šajā nometnē notiekošo) dēls. Draudzība noris caur dzeloņstiepļu žogu... Mazliet dīvaini sēdēt blakus vācietei un domāt, kā tas ir viņai – skatīties uz vāciešu šausmu darbiem pagātnē...