31. decembris

No rīta ar Narek devāmies pie Patricia. No sākuma gan bija jāaizbrauc mazlietiņ iepirkties Veynes. Mūsu ceļš bija pamatīgi sniegots un vietām ledains, tā nu lēnā garā ripinājāmies lejup tikai ar 20 km/h. Par laimi šosejai nebija nekādas vainas, tikai tā bija slapja un spožajā saulē tik pamatīgi žilbināja acis, ka man nācās aizņemties armēņa saulesbrilles. Pie veikala mani pārsteidza pilnais autostāvlaukums, tik pārpildītu to vēl nebiju redzējusi, bet kaut kādā mistiskā kārtā veiksmīi noparkoju auto bez bojājumiem. Pecāk uz Vaunieres paķērām līdzi arī Patricia un viņas suni. Braucot augšup pa savu ceļu, ieraudzījām, ka uz ceļa iesprūdušas divas mašīnas, lai gan tām pat bija uzliktas ķēdes uz riepām. Par laimi abas auto bija iesprūdušas pašā ceļa malā. Turklāt ceļu patlaban tīrīja lielā sniega mašīna. Uffff, nācās mazliet pagaidīt, līdz sniega tīrītājs bija nonācis līkumā kur varēja sarumēties malā, lai es tiktu garām. Beigu galā veiksmīgi sasniedzām Vaunieres. Vēlāk redzēju, ka uz ceļa ieprūdušos cilvēkus un visas viņu mantas uz mūsu ciemu atveda sniega tīrītajs.

Atgriezusies ciematā ķēros pie piparkūku cepšanas darbiem. Pārējie virtuvē uzturējās periodiski, tāpēc vienā brīdī viens no grupas vadītājiem man teica: „Tu visu laiku strādā, vēlāk būsi piekususi un nevarēsi sagaidīt pusnakti!”. Pfff, es taču tikai cepu savas piparkūkas...  Vēlāk, kad krāsnī cepās pēdējā panna, un es grasījos nomazgāt pēdējos no saviem traukiem, Laura izņēma man tos no rokām un teica: „Ej prom un atpūties!!!”. Ha, ha, ha...

Jaungada ballīte bija ar „D” tematiku – jāizvēlas kāds tērps, kurš sāktos uz burta „d”. Tā kā tas tika nolemts tikai iepriekšējā vakarā un diži daudz laika gatavoties nebija, turklāt ar izejmateriāliem te arī ir pašvakāk, tad es izlēmu būt „devineresse” – nākotnes pareģe. Nebija grūti saģērbties – savilku savus kankarus, rotas, paņēmu pārgājienu nūju, stikla burkā (oi, nē, kritāla lodē) iebēru tējiņu un iebāzu kārtis, matos iespraudu zaru un – gatavs!

Francija, Vaunieres. Tērps jaungada ballītei