26. decembris

Visu rīta pusi pvadījām tīrot un kārtojot divas ēkas, jo nākošnedēļ te ievāksies divas grupas cilvēku. Eh, nebūs nekāda miera un klusuma...

Pēc pusdienām izdomāju doties pārgājienā pa La Fontarasse taku, ko līdz šim vēl nebiju izgājusi. Šī taka nevis ved kādā kalna virsotnē, bet iet paralēli pa vidu kalna nogāzei lejup uz citu „ciemu”, kurš ziemas laikā vispār nav apdzīvots. Mani līdz šim vairāk bija vilinājušas kalnu virsotnes, turklāt biju dzirdējusi divas pretējas atsauksmes par šo taku (Chanok teica, ka šis bija viņas pirmais pārgājiens Francijā, kura laikā no bailēm viņa bija raudājusi; savukārt Eric teica, ka viņš pa šo taku pāris reizes bija devies skriet), tāpēc līdz šim vēl nebiju šo maršrutu izpētījusi. Bet tā kā ziema var atnākt kuru katru brīdi, tad izlēmu, ka ir pēdējais laiks, kad doties takas iepazīšanā. 

No sākuma gan netīšām aizšāvu pa citu ceļu, jo pēc takas nosaukuma atrašanas priekšā bija pļava, bet vienā vietā pamanīju tādu kā pārgājienu taku. Protams, ka devos pa taku augšup. Vienā brīdī atdūros pret žogu. Aiz žoga bija pamatīga aiza, tātad skaidrs, ka šī nav pareizā taka, ja jau normāli neturpinās. Hmm... Loģiski, ka īstajai takai būtu jābūt kaut kur zemāk. Divas iespējas – doties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu un mēģināt no jauna atrast takas sākumu vai tepat vien kāpt lejā ar cerību, ka vienā brīdī uzduršos takai. Man sasodīti nepatīk doties kaut kur atpakaļ, tā nu izlēmu vien kāpt uz leju. Uhhh, brīžiem virsma bija gandrīz vertikāla, tā nu turējos pie visiem iespējamajiem kokiem un krūmiem, bet pēc neilga brīža pārgājiena taku veiksmīgi atradu un varēju sākt ceļu. 

Ai, tik patīkami iepazīt kādu jaunu ceļu, kur tev nav ne jausmas, kas sagaida aiz nākošā pagrieziena. Ļoti skaists maršruts, kurš rosina uz radošām pārdomām. Es gan nesapratu, kāpēc Chanok bija raudājusi. Jā, bija viens mazmazītiņš posms, kur bija jāšķērso šķembu nogruvums, bet tas arī viss. Visādi citādi šī ir brīnišķīga taka, kur doties, ja gribas izkustēties, bet ir pārāk liels nogurums vai pārāk maz laika, lai dotos kalnu virsotņu iekarošanā, jo šīs takas turp un atpakaļ veikšana prasa tikai divas stundas. Vēl viens lielumliels pluss šai takai – tā kā lejā tek upe, tad tā pārmāc jebkādus lidmašīnu radītos trokšņus, turklāt vienā brīdī nākas šķērsot nelielu ūdenskritumu. Ūdenskritums ir riktīga domājamvieta... Redz kāds šodien jauks atklājums, zināšu, kur doties sportiskā pastaigā...

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Francija, Vaunieres - La Fontarasse

Benjamin rīt dosies brīvdienās, tāpēc uz atvadām paspieda roku. Es paspiedu stingri, un viņš par to pabrīnījās. Es teicu, ka viņa rokasspiediens nav nekāds rokasspiediens, spiedienam jābūt stingram, un tas vispār parāda personību – ja spiediens vārgs, vāja personība (nu vismaz manā skatījumā). Tad nu izvērtās plaša diskusija par rokasspiedieniem, kuras beigās visi secināja, ka man ir pārāk singrs rokasspiediens (nepiekrītu!!!) un rodas sajūta, ka grasos salauzt kauliņus. Pfff...

Pie vakariņu galda Sandrine jautāja, kā tad mums visiem patika šī nedēļa, un ukraiņi teica, ka viņiem pie mums bija ļoti paticis, jo ne tikai brīnumskaista vieta (pie viena arī paldies man par aizvešanu kalnu pārgājienā), bet arī patīkama atmosfēra. Viens no viņiem maziet paciemojies arī citās delegācijās, bet teica, ka tur nav bijusi tik jauka un draudzīga atmosfēra. Prieks dzirdēt!