21. decembris

No rīta ieviesu kārtību istabā, bet pēc pusdienām visi devāmies kopīgā pārgājienā uz manu mīļo Quigouret. Īstenībā šim pārgājienam pirmsākumi meklējami piektdienā, kad beļģu brīvprātīgais Tom man prasīja: „Ejam uz Quigouret?”, jo es šim biju paspējusi sastāstīt, ka Quigouret ir vieta, kur noteikti jāaiziet, pirms iestājusies ziema. Tā kā bija pārāk vēls, lai būtu vērts doties pārgājienā, es teicu, ka varam tur doties nedēļas nogalē. Šitos plānus padzirdēja Benjamin un tad izdomāja, ka svētdien mēs visi kopīgi varētu doties šajā pārgājienā. 

Pirms došanās pārgājienā Tom man prasīja, vai varēs aizņemties ūdeni no manis. Es šim teicu, ka pārgājienā ūdeni katrs pats sev ņem līdzi. Uz ko šis savukārt atbildēja: „Bet kur kolektivitāte?”. Ak jel, nopietni??? Man bija dziļi jāielpo un jāizelpo, lai nesarunātu kādas nejaucības. Es sāku vēlreiz skaidrot, ka ūdens ir uz katra paša atbildību, bet laikam par spīti pūlēm savaldīties, to izdarīju gana neganti, jo Tom sāka taisnoties, ka viņš tikai jokojās. Bet es esmu 100% pārliecināta, ka tā nebija jokošanās, turklāt beigu galā viņš ūdeni tā arī nepaņēma. Kā var iedomāties, ka pārgājienā ūdeni (kas pēc būtības ir vissvarīgākā lieta) tavā vietā stieps kāds cits?? Turklāt – kā puisis var šādu jautājumu uzdot meitenei? Es vēl saprastu, ja būtu otrādi, lai gan vienalga uzskatu, ka ūdens jau nu katram pašam jāstiepj... 

Pēcāk uztaisīju tēju ne tikai savā termosā, bet arī koplietošanas termosā (jo skaidrs, ka neviens cits to neizdarītu, tikai pēc tam virstonē čīkstētu, ka ir auksts un derētu tēja - Solveiga uzcienā! - bet no mana termosa tēja pietiktu tikai 2 – 3 cilvēkiem). Pie pusdienu galda piekodināju, lai kāds ieliek savā somā termosu ar tēju, ko es sagatavoju. Kad grasījāmies iziet no mājām, kā jūs domājat, kur bija termoss? Kāda mugursomā? Nē, kļūda. Joprojām virtuvē uz galda. Beigu galā gan pēc mana otrreizēja atgādinājuma Benjamin iebāza to savā somā. Ha, ha, kad uzmetu aci cilvēkiem, somas (un attiecīgi - ūdens) bija tikai man, Lisa un Benjamin. Nu labi, ziemā ūdens nav tik būtiska lieta, drīzāk jau tēja, bet ko šitie čalīši grasītos darīt vasarā bez ūdens??

 

Pārgājienu uzsākām visi – es, Lisa, Narek, Tom, Benjamin, Aylan. Es gāju pirmā, jo šādā veidā varēju izvēlēties sev tīkamu pārgājiena tempu, hi, hīīī. Ik pa brīdim pametu aci atpakaļ, jo zinu, ka vāciete ir vēl lēnāka kalnos kāpēja par mani. Vienu brīdi pagriezos un viņu vairs neredzēju. Prasīju čaļiem man aiz muguras, kur viņa palikusi. Šie teica, ka viņa apstājās, lai uztaisītu pāris fotogrāfijas. Eu, nu kas tā par attieksmi?? Ja redzi, ka kāds apstājas uz ilgāku laiku, tad pagaidi viņu un pasaki pārējiem, nevis pamet vienu pašu kaut kur tālu, tālu aiz muguras... Turklāt zinot vācieti, varu derēt, ka viņa apstājās galvenokārt, lai atvilktu elpu, fotografēšana bija tikai papildu aktivitāte. Kad nonācām līdz posma daļai, kur jāšķērso ceļš, lai turpinātu iešanu tieši pa Quigouret pārgājiena taku, Aylan un Narek izlēma pārgājienu pārtraukt, jo abiem bija totāli nepiemēroti apavi, bet taka ir stāva, akmeņiem un lapām (uhhh, vietām lapas bija pat līdz celim – ej un nezini, kas tevi sagaida apakšā... labi, ka vismaz lapas nebija slapjas) klāta un diezgan slidena. Tā kā Aylan ir pusaudzis, tad arī Benjamin nevarēja turpināt pārgājienu, jo viņš tomēr ir atbildīgs par pusaudzi. Lisa savukārt teica, ka dienas laikā nebija dzērusi pietiekoši daudz ūdens un tagad jūt enerģijas izsīkumu, tāpēc pārgājiena turpināšana viņai varētu būt bīstama. 

Francija, Vaunieres. Punkts, kurā daļa aizgāja mājup

Tā nu beigu galā ceļu augšup turpināju tikai es un Tom. Tā kā Benjamin somā bija termoss ar tēju, tad viņš savu mugursomu atdeva Tom. Es gan varēju pateikt, ka man arī ir termoss, jo diviem cilvēkiem jau ar to būtu gana, bet nē, nē, labāk lai ūdens ir par daudz, turklāt lai jau čalītis arī kaut ko pastiepj... Ņemot vērā Tom nenormāli ātros strādāšanas tempus, domāju, ka arī pārgājienā viņš joņos pa priekšu, ka nemetas. Bet... bet izrādījās, ka viņš ir daudz lēnāks un ātrāk nogurstošs (ha, mazāk smēķēt vajag!) kalnos kāpējs par mani. Ik pa laikam viņš izdīca kādu atpūtas pauzi, neskaitāmas reizes prasīja: „Vai vēl tālu?”, gluži kā tāds mazs bērns. Es taču jau no sākuma teicu, ka ātrāk par trīs stundām šo taku nav iespējams veikt... Vēl jo tracinošāk tas likās tāpēc, ka man visu laiku pa prātu malās tā frāze par ūdens aizņemšanos... Un arī tā viņa kāpšanas maniere – ik pa brītiņam pieprasa atpūtas pauzi, bet pēc tam joņo kā negudrs un man vēl uzprasa, vai viss ok, bet pēc pāris minūšu joņošanas šim jau atkal vajag pauzi, kamēr es velkos kā gliemezis nemainīgā tempā un pēc atpūtas pauzēm nebūt neilgojos, jo temps ir atbilstošs manai fiziskajai kondīcijai, turklāt katra apstāšanās nozīmē salšanu. Ja viņš vienkārši ietu lēni – tas man liktos akceptējami, bet ja šitā izšķiež savus spēkus un tad grib atpūsties, pēc atpūtas atkal uzreiz izšķiež spēkus, nu tad gan... Kopumā ar savu nemierīgo tempu jau kopš pārgājiena vidus Tom gāja man aiz muguras, bet kad biju uzkāpusi virsotnē, šo gaidīju vēl labu laiciņu. Diezgan dīvaina sajūta, ejot ar čali, kurš ir par tevi vājāks. Ejot ar kādu meiteni, protams, ir patīkami apzināties, ka esi labākā kondīcijā nekā viņa, bet ar čali... Nu nē, tas galīgi nekur neder... Turklāt kaut kā man radās sajūta, ka ja kaut kas notiku, piemēram, ja mēs sastaptu vilku, viņš vienkārši kaut kur aizbēgtu prom, mani pametot vienu... Nē, beļģis nebūt nav ļauns, gluži otrādi – pat ļoti labsirdīgs, bet tāds (nezinu, kā lai īsti noformulē) pabailīgs vai kā tamlīdzīgi.

Tik fantastiska sajūta, sasniedzot virsotni, kļūt saules apmirdzētai (iepriekš visu ceļu nācās veikt pa ēnas pusi, jo saule jau bija nokāpusi kalna viņā pusē). Uhhh, bet kā tur pūta vēji!!! Kokiem un zālei bija izveidojies apledojums vēja pūšanas pusē, baigi labi izskatījās. Un atkal tā dūmakaini saulainā ainava, kas paveras no virsotnes, mmm... Biju šeit jau n-to reizi, bet joprojām nebeidzu sajūsmināties par ainavu. Arī Tom bija sasodīti priecīgs par redzamo skatu un to, ka es devos šajā pārgājienā, citādāk jau viņš nebūtu zinājis, kur iet. Redzot viņa prieku, mans sapīkums pazuda. 

Francija, Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Francija, Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Francija, Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Kad palika pārāk auksts, teicu, ka laiks doties prom. Tom teica: „Vēl tikai piecas minūtes, es gribu uzsmēķēt!”. Āāāāāāāāāā!!! Čali, tu velcies kā veca plekste, priekšā ir viss garais atpakaļceļš, bet tu grasies smēķēt??? Virsotnē valdīja pamatīgs vējš, beļģis lūdza, vai es nevaru šim palīdzēt, bet es atteicos. Gribi smēķēt, tiec galā pats, es savu pirkstu negrasos piedurt. Lielā vēja dēļ šim nekas nesanāca, tā nu varējām turpināt atpakaļ ceļu. Bija jau pamatīgi satumsis. Ik pa laikam šis man jautāja: „Kas tas tur tālumā??”. Un katru reizi man nācās atbildēt: „Ai, tur ir zaru čupa/akmeņu kaudze/utt.”... Kad bijām tikuši uz ceļa, viņš man jautāja, vai rīt arī negribu doties pārgājienā uz kādu citu virsotni. Doties jau gribētu, bet ne jau vēlreiz ar viņu. Strādāšanai viņš ir labs kompanjons, bet ne pārgājieniem... Tā nu atteicu, ka divas dienas pēc kārtas kaut kur čāpot būtu pārāk nogurdinoši. Ak, tagad būs pārgājienos jāšmauc pa kluso... Kad gājām garām mūsu vienīgā kaimiņa mājai, pagalmā draudīgi rēja lielais aitu suns. Dienā suns ir puslīdz draudzīgs, lai gan es viņam tāpat īpaši neuzticos un parasti cenšos izvairīties no mūsu ceļu krustošanās. Tagad suns rēja pagalam draudīgi, turklāt soļoja mūsu virzienā. Es jutu, ka Tom tūlīt, tūlīt ņems kājas pār pleciem un bēgs prom. Sapratu, ka tuvāko sekunžu laikā mana problēma ir nevis suns, bet gan Tom, jo ja viņš sāks skriet, tad arī suns sāks skriet un mesties mums virsū. Pagaidām suns vēl tikai domāja, vai mēs šim esam vai neesam bīstami, bet tiklīdz Tom sāktu skriet, tad jau sunim vairs nebūtu nekādu šaubu, ka jāķer mūs ciet. Šīs pārdomas gan manai galvai izskrēja cauri zibens ātrumā, jo tiklīdz sajutu Tom nodomus, tā visnopietnākajā un stingrākajā bezierunu tonī teicu: „Just DON’T RUN!!!!!”. Neatceros ne vienu reizi, kad vispār būtu kaut ko teikusi šitik nopietnā tonī, bet tas nostrādāja. Tom nekur neaizjoza, un suns mums neuzbruka. Kad bijām veiksmīgi tikuši garām sunim, Tom man vaicāja: „Why did you say – don’t run?”. Ak, debestiņ, nopietni???? No kuras planētas tu esi novēlies???

Bet kopumā, protams, bija jauki izkustināt kauliņus, baudīt brīnišķīgos skatus un ļauties vējam. Tikai kārtējo reizi nācās secināt, cik svarīgi pārgājienam izvēlēties labu kompāniju...