Uhh, traka diena, visplašākais
noskaņu kokteilis, bet noslēgums uz absolūti pozitīvas nots (gan pārnestā, gan
tiešā nozīmē).
Lai gan šī diena skaitījās
brīvdiena, tomēr jau pusdienlaikā pēc dienas pirmās puses biju vairāk piekususi
nekā dažkārt darba dienas beigās. Kāpēc? Jo visu laiku kārtoju, tīrīju,
dekorēju telpas vakara koncertam, domāju, lai viss būtu, kā nākas. Tas viss
izpaudās kā nepārtraukta joņošana, darbošanās un smadzeņu kustināšana. Principā
ar šo visu nodarbojos tikai es, Sandrine (kuras haotiskā personība lika man
nepārtraukti par visu piedomāt, lai beigu galā neaizmirstu kādu svarīgu lietu; ja
paļautos tikai uz viņu, diez kas nebūtu...) un pusaudze Marie. Pārējie tikmēr
izklaidējās virtuvē (bieži gāju pakaļ dekorācijām un lielākoties cilvēkus manīju
laukā smēķējam) vai iepirkšanās tūrē. Pēc pusdienām uzreiz atgriezos pie
dekorēšanas darbu turpināšanas, lai gan šis laiks pat darba dienās parasti
skaitās brīvs. Pēc kāda brīža ieradās Benjamin un teica: „Solveiga, es
atgādinu, ka tu esi pierakstījusies sarakstā pie virtuves grīdas mazgāšanas pēc
pusdienām!” Ak jel, es saprastu, ka ja es vāļātos zālē un blenztu mākoņos, tad
šāds atgādinājums būtu īsti vietā, bet ja es jau strādāju kopš agra rīta, kamēr citi slaistās, vai
tad nu tiešām kāds cits nevar izmazgāt grīdu? Dažkārt tāda sīkumaina sekošana
noteikumiem šķiet vienkārši tracinoša un nevajadzīga. Jāizvērtē, kas ir
svarīgāk – izmazgāt virtuves grīdu, vai iekārtot telpas vakara koncertam...
Turklāt atkal jau pierādījās, ka viņu iemīļotā kolektivitāte īsti nedarbojas.
Man šķiet, ka kolektīvi būtu palīdzēt ar virtuves grīdas mazgāšanu, ja jau es
esmu aizņemta citos darbos, nevis bāzt man degunā, ka man vēl jāpagūst izmazgāt
grīda... Parasti es daru daudz vairāk, nekā man pienāktos darīt, bet to,
protams, visi aizmirst tajās retajās reizes, kad izlemju nesekot noteikumiem,
bet darīt to, kas tajā brīdī ir būtiskāks, un tad allaž kāds pamanās iebāzt
degunā, ka neesmu izdarījusi kaut ko citu. Paldies! Iepriekš man likās, ka kolektivitāte
mani vienu dienu nobeigs, bet es šodien sapratu, ka mani nobeigs šī neīstā
kolektivitāte ar dubulto morāli. Kolektīvajai dzīvei pēc būtības jau nav nekādas
vainas, ja vien tā strādātu visos aspektos, bet diemžēl ir pierādījies, ka šis
jēdziens ir tāds diezgan teorētisks. Jā, kad jāmazgā trauki, tad ir jāievēro
kolektīvās dzīves noteikumi, bet kad kolektivitāte ir tik tiešām būtiska
(pārgājieni, izpalīdzēšana, ja tu esi aizņemts citos darbos), tad tā kaut kā
nedarbojas... Beigu galā laikā, kad visi slaistījās, smēķēja un visādi citādi
atpūtās, es mazgāju grīdu un pukojos par to, cik sasodīti slikti strādā
kolektīvisms. Man nešķiet īpaši būtiski sekot izdomātiem notikumiem, bet
skatīties pēc lietu būtības – kas ir svarīgi un kas nav. Kad biju visu šo pabeigusi un grasījos doties savās gaitās, vāciete bļāva, ka viņai vajag manu palīdzību. Nopietni? Vai tad citu cilvēku nav?? Bet par laimi mums tikai vajadzēja pārvietot vairākas mašīnas, lai vakara viesiem būtu kur novietot viņējās.
Pēc šitā visa vajadzēja izvēdināt
galvu, tāpēc devos uz savu foto punktu. Durvīs mani noķēra armēnis un prasīja,
vai tad es nedošos Sandrine ierosinātajā pārgājienā. Uff, smaga izvēle –
pārgājiens man nezināmā vietā vai palikšana vienai... Teicu, ka dodos uz savu
foto punktu un pēc 20 minūtēm būšu atpakaļ. Īsti negribējās ar visiem doties
pārgājienā, bet tomēr jaunas vietas vilinājums bija lielāks. Un labi, ka tā, jo
vieta izrādījās fantastiska! Neskaitāmi mazi ūdenskritumi, kas klintīs
izveidojuši baseinus. Perfekta vieta, kur vasarā peldēties personīgā
peldbaseinā. Šitas pārgājiens bija tieši tas, kas man tobrīd bija vajadzīgs,
turklāt kompānija beigu galā bija pavisam neliela – es, Lisa, Narek, Benjamin
un David (vīrietis, kurš ik pa laikam viesojas ciematā). Pēcāk ar armēni sākām
cīkstēties ar un bez kokiem – haiiiiijāāāāā – un viņš brīnījās: „Ooo, tu nu gan
esi stipra!”. Ha, hā, jā, ar mani labāk nekauties! Uhh, šitāda izālēšanās bija
tieši tas, kas man vajadzīgs. Pēc pārgājiena un „kaušanās” noskaņojums bija
lielisks.
|
Francija, Marmites du Diable |
|
Francija, Marmites du Diable |
|
Francija, Marmite du Diable |
|
Francija, Marmites du Diable |
Pirms vakariņām ar kora koncertu
(septiņu vīriešu vokālā a capella grupa) noslēgumā, bija paredzēts, ka es
koklēšu fona mūziku. Tā kā bija ieplānots, ka manas spēlēšanas laikā cilvēki
ietur aperitīvu, tad es šai spēlēšanas reizei nebiju īsti gatavojusies ar domu -
ai, kas nu tur ko fonā nepastrinkšķināt. Beigu galā gan cilvēki nekādu
aperitīvu neieturēja, bet gan cītīgi klausījās manu spēlēšanu. Sasodīts. Puse
no uzstāšanās bija improvizācija, jo nebiju jau nekādu programmu gatavojusi.
Bet visiem patika šā vai tā. Manas spēlēšanas laikā ieradās divi brīvprātīgie
no Ukrainas, kas ir no divām citām mūsu organizācijas delegācijām. Viņi šeit
viesosies pāris dienas. Pēcāk viņi teica, ka ierodoties bija sajūta, ka viņi ir
nokļuvuši baznīcā – griestu baltās velves, daudzās sveces, mana skaistā un
mierpilnā mūzika.
Pēc vakariņām bija kora koncerts,
kas bija vienkārši fantastisks!!! Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai radītu
Ziemassvētku atmosfēru. Tik skaisti!!! Jauki, ka viņi ne tikai lieliski
dziedāja, bet bija piedomājuši pie priekšnesuma kopumā – kad izslēgt gaismas,
kā uznākt, ik pa laikam izklīda pa telpu, visas dziesmas sasaistīja ar
teatralizētu stāstījumu (neko gan nesapratu, bet noskaņa bija tik lieliska, ka
mani tas īpaši nesatrauca)... Mmm, īsts muzikālais baudījums un svētku prieks.
LIELISKI!!! Jau tagad varu teikt, ka Ziemassvētki ir izdevušies. Padomājiet,
cik neierasti – tavās mājās ierodas koris ar svētku koncertu. Kur vēl labāk?
|
Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums |
|
Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums |
|
Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums |
|
Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums |
|
Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums |
|
Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums |
Pēc koncerta dziedātāji vēlējās
sadziedāties kopā ar manu kokli. Tā nu es spēlēju pavadījumu, bet šie
improvizēja pa virsu. Lēnā garā visi cilvēki izklīda, līdz palika tikai
dziedātāji un mēs ar Lisa. Ak, privātais koncerts mums abām – šiem līdzi bija
ģitāra, un viņi sāka raut vaļā visādas lieliskas franču dziesmas. Aiiiii, tik
forši!!! Beigās pievērsās arī „The Beatles” un tamlīdzīgām zināmām lietām, un
mēs varējām pievienoties ar dziedāšanu. Vēlāk vāciete aizgāja gulēt, arī pāris
dziedātāji aizklīda prom un beigu galā trīs franču čaļi dziedāja ģitāras
pavadījumā, bet es biju vienīgais klausītājs. Nu kur vēl labāk??
Re, kāda traka diena, kas beidzās
uz lieliskas nots...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru