23. decembris

Uhh, traka diena, visplašākais noskaņu kokteilis, bet noslēgums uz absolūti pozitīvas nots (gan pārnestā, gan tiešā nozīmē).

Lai gan šī diena skaitījās brīvdiena, tomēr jau pusdienlaikā pēc dienas pirmās puses biju vairāk piekususi nekā dažkārt darba dienas beigās. Kāpēc? Jo visu laiku kārtoju, tīrīju, dekorēju telpas vakara koncertam, domāju, lai viss būtu, kā nākas. Tas viss izpaudās kā nepārtraukta joņošana, darbošanās un smadzeņu kustināšana. Principā ar šo visu nodarbojos tikai es, Sandrine (kuras haotiskā personība lika man nepārtraukti par visu piedomāt, lai beigu galā neaizmirstu kādu svarīgu lietu; ja paļautos tikai uz viņu, diez kas nebūtu...) un pusaudze Marie. Pārējie tikmēr izklaidējās virtuvē (bieži gāju pakaļ dekorācijām un lielākoties cilvēkus manīju laukā smēķējam) vai iepirkšanās tūrē. Pēc pusdienām uzreiz atgriezos pie dekorēšanas darbu turpināšanas, lai gan šis laiks pat darba dienās parasti skaitās brīvs. Pēc kāda brīža ieradās Benjamin un teica: „Solveiga, es atgādinu, ka tu esi pierakstījusies sarakstā pie virtuves grīdas mazgāšanas pēc pusdienām!” Ak jel, es saprastu, ka ja es vāļātos zālē un blenztu mākoņos, tad šāds atgādinājums būtu īsti vietā, bet ja es jau strādāju kopš agra rīta, kamēr citi slaistās, vai tad nu tiešām kāds cits nevar izmazgāt grīdu? Dažkārt tāda sīkumaina sekošana noteikumiem šķiet vienkārši tracinoša un nevajadzīga. Jāizvērtē, kas ir svarīgāk – izmazgāt virtuves grīdu, vai iekārtot telpas vakara koncertam... Turklāt atkal jau pierādījās, ka viņu iemīļotā kolektivitāte īsti nedarbojas. Man šķiet, ka kolektīvi būtu palīdzēt ar virtuves grīdas mazgāšanu, ja jau es esmu aizņemta citos darbos, nevis bāzt man degunā, ka man vēl jāpagūst izmazgāt grīda... Parasti es daru daudz vairāk, nekā man pienāktos darīt, bet to, protams, visi aizmirst tajās retajās reizes, kad izlemju nesekot noteikumiem, bet darīt to, kas tajā brīdī ir būtiskāks, un tad allaž kāds pamanās iebāzt degunā, ka neesmu izdarījusi kaut ko citu. Paldies! Iepriekš man likās, ka kolektivitāte mani vienu dienu nobeigs, bet es šodien sapratu, ka mani nobeigs šī neīstā kolektivitāte ar dubulto morāli. Kolektīvajai dzīvei pēc būtības jau nav nekādas vainas, ja vien tā strādātu visos aspektos, bet diemžēl ir pierādījies, ka šis jēdziens ir tāds diezgan teorētisks. Jā, kad jāmazgā trauki, tad ir jāievēro kolektīvās dzīves noteikumi, bet kad kolektivitāte ir tik tiešām būtiska (pārgājieni, izpalīdzēšana, ja tu esi aizņemts citos darbos), tad tā kaut kā nedarbojas... Beigu galā laikā, kad visi slaistījās, smēķēja un visādi citādi atpūtās, es mazgāju grīdu un pukojos par to, cik sasodīti slikti strādā kolektīvisms. Man nešķiet īpaši būtiski sekot izdomātiem notikumiem, bet skatīties pēc lietu būtības – kas ir svarīgi un kas nav. Kad biju visu šo pabeigusi un grasījos doties savās gaitās, vāciete bļāva, ka viņai vajag manu palīdzību. Nopietni? Vai tad citu cilvēku nav?? Bet par laimi mums tikai vajadzēja pārvietot vairākas mašīnas, lai vakara viesiem būtu kur novietot viņējās.

Pēc šitā visa vajadzēja izvēdināt galvu, tāpēc devos uz savu foto punktu. Durvīs mani noķēra armēnis un prasīja, vai tad es nedošos Sandrine ierosinātajā pārgājienā. Uff, smaga izvēle – pārgājiens man nezināmā vietā vai palikšana vienai... Teicu, ka dodos uz savu foto punktu un pēc 20 minūtēm būšu atpakaļ. Īsti negribējās ar visiem doties pārgājienā, bet tomēr jaunas vietas vilinājums bija lielāks. Un labi, ka tā, jo vieta izrādījās fantastiska! Neskaitāmi mazi ūdenskritumi, kas klintīs izveidojuši baseinus. Perfekta vieta, kur vasarā peldēties personīgā peldbaseinā. Šitas pārgājiens bija tieši tas, kas man tobrīd bija vajadzīgs, turklāt kompānija beigu galā bija pavisam neliela – es, Lisa, Narek, Benjamin un David (vīrietis, kurš ik pa laikam viesojas ciematā). Pēcāk ar armēni sākām cīkstēties ar un bez kokiem – haiiiiijāāāāā – un viņš brīnījās: „Ooo, tu nu gan esi stipra!”. Ha, hā, jā, ar mani labāk nekauties! Uhh, šitāda izālēšanās bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Pēc pārgājiena un „kaušanās” noskaņojums bija lielisks.

 

Francija, Marmites du Diable

Francija, Marmites du Diable

Francija, Marmite du Diable

Francija, Marmites du Diable

Pirms vakariņām ar kora koncertu (septiņu vīriešu vokālā a capella grupa) noslēgumā, bija paredzēts, ka es koklēšu fona mūziku. Tā kā bija ieplānots, ka manas spēlēšanas laikā cilvēki ietur aperitīvu, tad es šai spēlēšanas reizei nebiju īsti gatavojusies ar domu - ai, kas nu tur ko fonā nepastrinkšķināt. Beigu galā gan cilvēki nekādu aperitīvu neieturēja, bet gan cītīgi klausījās manu spēlēšanu. Sasodīts. Puse no uzstāšanās bija improvizācija, jo nebiju jau nekādu programmu gatavojusi. Bet visiem patika šā vai tā. Manas spēlēšanas laikā ieradās divi brīvprātīgie no Ukrainas, kas ir no divām citām mūsu organizācijas delegācijām. Viņi šeit viesosies pāris dienas. Pēcāk viņi teica, ka ierodoties bija sajūta, ka viņi ir nokļuvuši baznīcā – griestu baltās velves, daudzās sveces, mana skaistā un mierpilnā mūzika.

Pēc vakariņām bija kora koncerts, kas bija vienkārši fantastisks!!! Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai radītu Ziemassvētku atmosfēru. Tik skaisti!!! Jauki, ka viņi ne tikai lieliski dziedāja, bet bija piedomājuši pie priekšnesuma kopumā – kad izslēgt gaismas, kā uznākt, ik pa laikam izklīda pa telpu, visas dziesmas sasaistīja ar teatralizētu stāstījumu (neko gan nesapratu, bet noskaņa bija tik lieliska, ka mani tas īpaši nesatrauca)... Mmm, īsts muzikālais baudījums un svētku prieks. LIELISKI!!! Jau tagad varu teikt, ka Ziemassvētki ir izdevušies. Padomājiet, cik neierasti – tavās mājās ierodas koris ar svētku koncertu. Kur vēl labāk?

Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums

Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums

Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums

Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums

Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums

Francija, Vaunieres - Ziemassvētku pasākums

Pēc koncerta dziedātāji vēlējās sadziedāties kopā ar manu kokli. Tā nu es spēlēju pavadījumu, bet šie improvizēja pa virsu. Lēnā garā visi cilvēki izklīda, līdz palika tikai dziedātāji un mēs ar Lisa. Ak, privātais koncerts mums abām – šiem līdzi bija ģitāra, un viņi sāka raut vaļā visādas lieliskas franču dziesmas. Aiiiii, tik forši!!! Beigās pievērsās arī „The Beatles” un tamlīdzīgām zināmām lietām, un mēs varējām pievienoties ar dziedāšanu. Vēlāk vāciete aizgāja gulēt, arī pāris dziedātāji aizklīda prom un beigu galā trīs franču čaļi dziedāja ģitāras pavadījumā, bet es biju vienīgais klausītājs. Nu kur vēl labāk??

Re, kāda traka diena, kas beidzās uz lieliskas nots...